Countryside is where I`m gonna be
Ikkatram latvietim būtu jābūt lauku mīļotājam. Mums tie lauki tik skaisti, tik skaisti.. un, ja Tu neesi lauksaimnieks, Tu vismaz zini, kas ir lauki, un uz tiem mēdz reiz pa reizei aizbraukt - vienalga vai uz saviem, citiem vai vienkārši lauku tūrisma produkta savaņģots.

Šajās dienās, kurās neparādījos cibā, biju laukos - kolosālākajā lauku saimniecībā Latvijā, kurā vienmēr atgriežos ar vislielāko prieku. Tā nu ir vieta, kur aizbraucot, atpakaļ uz pilsētvidi braukt negribas vairs neparko. Ir neticīgie, bet, kad paši tur nokļūst, tad uzzina, ko nozīmē: "Negribu, negribu pilsētu!" Te, nu, es arī - biju domājusi aizbraukt uz nogali, bet atbraucu atpakaļ tikai vakar. Būtu atbraukusi varbūt tikai šodien vai rīt, ja pilsēta neuzliktu savus pienākumus. Mani gaidot, draudzene vienmēr ieklapē abrā mīklu maizītei, lai atbraucot es tiktu pie sava mīļākā darbiņa - mīklas mīcīšanas un maizītes cepšanas /taisni tagad rakstot, ēdu pašcepto dārgumu/. Tur, nu, var labi sviedrus izliet - pagājušā gadā mums čaļi savilka uz pieres zīmes ar ogli, lai redzētu, kā mīcot mīklu zīme notek. Savukārt decembrī mēs vispār izvedām teātri, kas saucās: Ievēro latviešu ticējumus. Tā es i abrā gūlos, i caur brunčapakšu krāsnī lūkojos..

Kamēr es vēl biju ceļā, mīkla bija tā uzrūgusi, ka sanāca daudz vairāk kukulīšu kā parasti. Un vēl biezpiena un ābolu plātsmaizes sacepām. Bija ko izēsties šajās dienās. Bet darba jau arī bija padaudz un, lai labi strādātos, daudz jāēd. Tā mēs visu ko čabinājāmies. Siltumnīcās strādājām, stādījām, laistījām, staipījām ūdensspaiņus.. muskuļi sāp gan man tādai puspilsētniecei, bet prieks nežēlīgs. Tāpēc jau visādi biroja darbi nav man tuvi, es labāk grāvi raktu nekā sēdētu birojā katru dienu. Aizbraucot uz turieni pie tiem traki strādīgajiem un foršajiem ļaudīm, es teju vai raujos pēc darba.. tiesa, bieži domāju arī par pusdienu un tējas pauzēm, bet tas tāpēc, ka nav jau pierasts tik smagi katru dienu strādāt.

Brīžos, kad brīvi var atvilkt elpu, sākas zvēru terapija, kā es to nodēvēju. Esot tur, ne mirkli cilvēks neiedomājas par datoru, par internetu, par nekādām pasaulīgām un iekšējām problēmām, jo apkārt ir zvēri un putni, sirsnīgi un labi ļaudis un daudz darba. Tāpēc arī man tur ļoti patīk, jo tā ir visīstākā terapija - prāta un gara attīrīšanās. Attīrīšanās no visiem pilsētas sārņiem, netīrumiem un nelabumiem. Uz katra soļa tur ir vista vai suns, vai kaķis, vai.. jebkas dzīvs. Govis, cūkas, mežacūkas, zirgs, aitas, jēri, putni, putni un vēlreiz putni.. un.. un.. Tagad es paskatos pa logu un nesaprotu - kāpēc pa ielu neskrien neviena vista.. ? Tā paspēju pierast.. Bet par visu pamazām un ar dažām bildēm tad jau arī..

Galvenais, ko es braucu mīļot, bija mazie kucēni. Seši gabali laikas. Rudenī jau biju iepriekšējo metienu izucināt, šoreiz nākamo. Man rokās ir Lācis, kā viņu nodēvēju. Viņam uz muguras ir balts pūķis - savējais čalis, jo man tak uz muguras arī pūķis. Dikti skaists kucēns un ceru, ka nonāks labu ļaužu rokās. Runājot par kucēniem atcerējos sev ļoti mīļu latviešu tautas pasaku Raganas apse: "Es jums došu katram trīs kucēnus, tiem abiem pirmajiem vārds Kampējs, tiem otriem — Lauzējs, tiem trešajiem — Dzelzsšķaidis. Kad pirmie kamps, tad putēs, kad otri lauzīs, tad krakšķēs, kad trešie šķaidīs, tad šķīdīs."

Tur dzīvo pāvs. Skaistulis nepajokam. Viņš dzīvo starp pārsimts vistām un gaiļiem un visu laiku viņiem izrādās ar savu milzīgo asti. Kliedz viņš tā, ka reizēm kaimiņiem liekas - tur tak kāds bērnus sit! Smieklīgi. Bet foršs pāvs. Man kā puspilsētniecei ar lielo objektīvu, protams, savu asti parādīja - vairāk gan no dibenpuses, bet šad tad tomēr nolēma arī pagriezties.

Visas šīs dienas es tiku pie jēru barošanas. Mātei piena nav, tāpēc jābaro trīs mazi rezgaļi ar pudelīti. Tā nu trīsreiz dienā baroju jērus ar pienu - kā viņi ēda un ārdījās! Baigie mīluļi.

Un mazie cālīši vēl. 500 gabali tika naktī atvesti un salaisti zem lampām sildīties. Es to nodēvēju par riktīgu cāļu rokfestivālu, jo izteikti daudzi uzvedās kā pārkodušies panki, mīdīja citus, daudzi gāja ārā ievilkt zālīti un tamlīdzīgi. Kā jau zināms ir tāda lieta kā dabīgā atlase, te gan vairāk minami - cik piedzimst /izšķiļas/ neattīstījušies vai ar kroplībām. Kā cilvēkiem tā arī dzīvniekiem. Te no pieciem simtiem divi bija nelaimīgie. Vienam nebija vienas actiņas un bija šķībs knābītis. Traki žēl uz tādu nabadziņu noskatīties. Viens atkal bija ļoti vārgs, ko ņēmu savā paspārnē mīļot un saudzēt, nosaucu par Trauslo cāļa dvēseli. Diemžēl viņš nakti tomēr neizturēja. Man rokās gan viens cits - gana dzīvelīgs dzeltens kustonīts.

Vienvakar aizbraucām uz dīķiem, kur zivis tiek audzētas. Tad nu es pirmoreiz dzīvē redzēju jūras ērgli - taisni man gar degunu nolaidās - milzīgs un skaists putns, man teju vai ļima kājas no tāda pārdzīvojuma prieka, bet zivīm tīrais posts. Tālumā bērza galā modri sēdēja arī zivju gārnis jeb kurzemnieku mēlē - dzēse. To nu tur netrūkst. Kā dziesmā: Līganā bērza zarā, šūpojas zivju gārnis..

Tajā vakarā arī klīdām pa laukiem, atradām pamestu, sabrukušu, domājams, kūti, caur kuras logu ābeļu ieskauta rietēja Saule. Blakus bija arī mājas pamati un pagrabs. Kā jau vēsturei pietuvināti cilvēki, paurbinoties pa zemi un pamatiem, konstatējām, ka te viss nodedzis. Bet ļoti skaistā vietā māja bijusi.

Klīdām arī pa mežiem, uzgājām briežu taku, pa kuru devāmies, kurp nesen devušies arī viņi. Vērojām stirnas un dzērve netālu no mums pacēlās gaisā - vien tāpēc, ka mēs tā paskaļi gājām un runājāmies. Bet cik ideāls ir brīdis, kad tu, viens cilvēks, zodzies dabā un dzīvnieki tevi nemana. To pakāpi ir grūti sasniegt, bet ir gadījies. Un ir ideāli. Starp citu - es nemaz nepalielījos, ka pirmoreiz dzīvē pirmos un visus trīs ieraudzīju raibos taureņus un nevis dzeltenos. Līdz ar to tik milzīgs prieks, ka man būs traki raiba vasara!

Tā, nu, arī viens mežonīgi skaists saulriets /ak, mana romantiskā dvēsele/ klāt un mana miera gūšana laukos beigusies.

Jā, es gribētu pārvākties uz laukiem un noteikti audzināt bērnus laukos un es to arī darīšu, kad pienāks mans laiks.