Don`t you leave me to die
Varu ļaut minēt kāpēc šodien no manis nāk ārā vien filozofiski depresīva dzeja. Es atkal esmu citu raudamais plecs. Un mana diena ar to ir sabeigta. Bet no otras puses - par ko gan man žēloties? Es neesmu no tām, kas spēj pieraudāt otram plecu ar savām problēmām. Es aprobežojos ar tekstu, ka man ir slikti vai tamlīdzīgi un drusku pažēlojos un pačinkstu par tēmu, bet pusnakti liet asaras kādam uz pleca es nemāku. Dažreiz gribētos mācēt. Citādāk liekas, ka es tikai absorbēju citu nebūšanas, pieplusoju klāt savējām un nelaižu neko uz āru. Reiz gan man Lieliskais vīrietis piedāvāja, lai nāku pie viņa, kad nespēju vairs turēt sevī, bet es jau nemāku tā nākt un es nezkāpēc vienmēr atceros, ka visiem ir problēmas - kāpēc man savas jākrauj kādam virsū, kam to jau pietiek? Tomēr ļoti gribētu pie viņa. It sevišķi šajā brīdī. Un ne jau žēloties, bet lai viņš vienkārši mani cieši apskauj un tā ilgi, ilgi pilnīgā klusumā mīl. Tad es būtu dziedināta. Un man šodienai bija tādi plāni par ko informēta teju vai katra blakusesošā lieta un persona. Bet ar šito vakarnakts izsaukumu uz asaru uzsūkšanu es nespēju šodien nekur aizbraukt, tā pieviļot labi daudz cilvēku. Kā es neciešu piečakarēt! Kāpēc citiem tas nāk tik viegli?! Kaut kāds totāls stulbums manī šodien. Beidzot jāatver tas skumju bārs ar nosaukumu /nospertu no Nabas raidījuma/ Depresiju Kabinets. Un tad visi varēs iet uz turieni un raudāt un es beidzot mācēšu no tā distancēties. Bet pagaidām es tikai turpinu sevi iznīcināt. Tā tikai tāda sevis žēlošana atkal. Es mīlu savus draugus un, ja spēju viņiem līdzēt, tad mana sirds dzied. Un savukārt uz wasp dziesmas nots - I can`t take anymore - I have no more wings, es nolēmu saņemties. Ja spārnu vairs nav - es tos uzgleznošu. Uzgleznošu tik milzīgus, ka varēšu pacelties un traucēt lidmašīnu gaisa satiksmi. 

Ļoti sierains ieraksts, un es ar to faking /excuse my French/ lepojos. Easy-Cheesy!

Starp citu - 1912. gada 10. aprīlī savā pirmajā /un pēdējā/ ceļojumā no Sauthemptonas uz Ņujorku dodas tā laika lielākais pasažieru laineris Titāniks. Četras dienas vēlāk tas saduras ar aisbergu un nogrimst. - Nu, tas tā - lielākam šodienas dramatismam.