Absolute train to the capital city
Ejot pa galveno ielu, sādža teju vai spīd dažādās krāsās. Un ne jau no pavasara. Tīri no žīdu vasarnīcu un ziemnīcu pretīgajām sienu krāsām. Viena vēsi, gaiši zilzaļa - kā zobārsta kabinets. Kuram patīk dzīvot zobārsta kabinetā? Tad vēsi, bāli dzeltenā pils, kuru viens.. khm.. uzblieza kāpu zonā, visticamāk nopirkdams visas atļaujas. Tāds monstrs - teju vai apvemties varētu no milzeņa atbaidoši dzeltenā krāsā. Tad Ždanokas mātei ir māja rozā krāsā. Urrr. Un tā vēl un vēl..

Bet vilciens šodien tāds patukšs un simpātisks. Mans miega bads no rokenrola joprojām nesaprot kādā diennakts periodā viņš atrodas. Vilcienā ik pa laikam actiņas pievērās un pievērās līdz brīžiem, kad konduktore, pavecāka gadagājuma kundzīte, gribēja noskaidrot, vai viņa tiešām man pārbaudījusi biļeti un, vai es tiešām braucu uz Rīgu. Kāds pajauns vīrietis ar tādu švunku metās sēsties man blakus, ka knapi paspēju paraut malā savu maisiņu ar mammas ceptajām karbonādēm. Man pretim apsēdās veca tantiņa, kura konduktorei jautāja biļeti līdz Oškalniem. Konduktore, brīdi apdomājusies, teica: "Līdz Zemitāniem jūs domājat.." uz ko saņēma atbildi: "Nu, jā, jā - līdz Oškalniem!"