Easily melting along with the snow
Nelasiet tālāk, ja negribiet pārķert manu negarīgo.

Tā arī man likās! Tik daudz dienu pēc kārtas es pavadīju tik labā noskaņojumā - viss bija skaisti. Bet bez līdzsvara jau nevar. Šodienai atradu pat vārdu, lai citus uzjautrinātu, kas mani skāris - grūtsirdība! Nu, smieklīgi, jā, bet tāds smagums uzkāpis, ka nezin kā nocelt. Vakar laikam ar draugiem izrunāju tik daudz runājamā /to vajadzēja redzēt - mute mana vienkārši nebija aizverama/, ka šodien klusums un smagums uzmācas. Es nezinu vai klausīties Hogarta bēdīgos katastrofveltījumgabalus vai būt ar Riverside vienkārši Out of myself. Es nezinu vai tas man no pelēkā laika, vai Valdis man pielaida savu grūtsirdību caur balsi, vai vakardienas bijušā sastapšana, vai daži nepatīkami vakarvakara iespaidi, kas atsaucas šodien, vai.. Bet no rīta taču viss bija labi. Dabūju savu mīļāko jogurtu, satiku kolosālāko cilvēku, papļāpājām par dzīvi un izvirzītajiem grandiozajiem mērķiem.. un tagad.. tagad neko negribu - nekādas Lieldienu brīvdienas, nevienu no piecām ieplānotajām ballītēm, ne.. Un tad vēl ieeju pēcpusdienā Rimi, kur izliktas grāmatas ar atlaidēm un priekšā vien tādi nosaukumi kā - Izproti savu slimību un Kurš raudās pēc tavas nāves? Nu, labi - tas bija smieklīgi. Kur vēl depresīvāk.. lai gan varbūt visi sataisījušies brīvdienās raudāt par Jēzu.. good luck with that! Tāda sajūta, ka uz pleciem ir galva, bet iekšā viens vienīgs tukšums un trulums. Ja tā, tad kāpēc tā galva tik smaga?

Paskatoties apkārt, kur notiek tik daudz šizīgu un sliktu lietu, par savu grūtsirdību, protams, gribas gan ne tikai pasmieties, bet vēl noslānīt sevi, ka vispār uzdrīkstos tik muļķīgi justies, kad fona dekorācijas ir tādas pašas kā iepriekš - labā kārtībā. Varbūt tur ir tā vaina - vajag pamainīt fona dekorācijas! Ne jau uz slikto, bet vienkārši uz citu pusi.