Article - too typical to be true
Kumelīšu tēja uz galda un glezna, kura steigšus jāpiebeidz, prātā. Tā stadija, kādā tā ir šobrīd, ir gandrīz vai labi. Vienīgās bailes ir pieķerties klāt uz piebeigšanu un visu sabojāt. Man tas ir diezgan raksturīgi, it sevišķi, ja es paskatos uz savu iepriekšējo gleznu ar intensīvo stūri. Ir tikai viena lieta, kas man tajā patīk. Un arī šajā topošajā klusenē ir viena lieta, kas man ļoti patīk un pārējais, kas burtiski riebjas. Tā es atceros kādu stāstu par mākslinieku, kurš esot bijis krimināls eksemplārs. Visi viņa darbi bijuši teju vai atbaidoši, bet tajā pašā laikā katrā varējis atrast kaut ko sīku un tik skaistu, par ko teju vai asaru nobirdināt. Man liekas, ka šajā ziņā, mums ir kaut kāda radniecīga dvēseles simtdaļa. Es arī par savas iepriekšējās gleznas ekselento galda stūri un kāju varētu no aizkustinājuma acis samitrināt, ha-ha.

Man ir kāda paziņa, kura ir mūžīgi laimīga. Viņa smaida 24-7, un no viņas līst pozitīvisms kā no kādas svētās statujas. Ārkārtīgi pareiza, sakārtota un pacilāta būtne. Un, lai arī tas viss viņai piestāv, mani dažkārt tas biedē. Reizēm pat gribas no viņas izvairīties. Nē, viņa nav hiperaktīva un nemetas visiem ap kaklu nemitīgi un nebļauj ausīs - tādas brīžiem gribas piežmiegt /šis absolūti neattiecas uz mani, jo es zinu savas hiperaktivitātes robežas un uz maniem draugiem, jo viņi visās savās izpausmēs ir vienkārši fantastiski cilvēki/. Un tad rodas aizdomas. Tu sāc piemiegt acis un prātot vai tik viņa nav uzlikusi kaut kādu masku, vai tik viņa netēlo priesterieni, kaut patiesībā varbūt ir baigā ragana. Un, re - šajā brīdī, kad es sāku tā domāt, es pieķeru sevi pie tipiska latvieša tēla. Tipiskais latvietis ir mūžam aizdomīgs dzīvnieks, kas nevienam līdz galam neuzticēsies, domās, ka pilnīgi visiem ir kaut kas aiz ādas un attiecībās būs gana vēss, lai no sevis ar laiku atgrūstu ikvienu. Un tad es atkal sevi piezemēju un ļauju, lai viņas mūžīgais smaids arī manī izraisa pozitīvas emocijas, lai arī varbūt sevi patiesi muļķoju. Viņai dzīvē patiesi veicas. Ar milzu harmoniju viņa ir panākusi, ka jebkas, ko viņa dara, viņai sanāk un visi nospraustie lielie dzīves mērķi slīd pretī kā sviests pa maizi. Un turklāt viņa visus apbur. Vai arī visi vienkārši spēlē līdzi. Patiesībā vienalga. Es pilnīgi pieņemu, ka viņa ir labs cilvēks, savas šaubas aizlaižu negaisam līdzi un priecājos par šādu uzskatāmu pozitīvisma eksemplāru.

Kaut kā šī visa sakarā, domājot par tipisko latvieti, sanāca atcerēties mūsu neseno sarunu ar Bobu par latviešu un ārzemju vīriešiem, protams, un viņu džentelmeniskumu. Tīrs salīdzinājums - nekas vairāk. Kaut kas, ko mēs esam novērojušas dzīvojoties pa ārzemēm. Tipisks latviešu vīrietis ir pieklājīgs attiecībā uz sievieti tikai labākajā gadījumā un, ja pieklājība viņam ieaudzināta ģimenē no bērna kājas. Es te varētu runāt par tipiska latviešu vīrieša kautrīgumu vai pusdienu, bet tad es vienkārši nomiršu aiz garlaicības, tāpēc vienīgais, ko es gribēju teikt, kas man atausa atmiņā no minētās sarunas, bija palīdzīgas rokas sniegšana. Jā, tipisks latvietis vārdos mēdz būt pieklājīgs, tāpēc, ja viņš redzēs meiču nesam kaut ko smagu, viņš patiesi saņemsies un pajautās - vai tev nevajag palīdzēt? Un, kur ir atšķirība ar ārzemnieku? Ārzemnieks nejautās - viņš vienkārši automātiski izņems smagumu sievietei no rokām vai vispār neļaus to celt jau iesākumā. Viņi vienkārši zin, ka sievietei nekas tāds nav jādara. Jo galu galā - kam ir vajadzīga liekvārdība, ja no situācijas jau redzams, ka palīdzība ir nepieciešama? Turklāt ar šādu žestu vīrietis automātiski sevi pierāda un sieviete novērtē. Atšķirībā no latviešiem, kur vīrieši grib, lai sievietes dievina viņus, ārzemnieki patiesi dievina sievietes un darīs visu, lai viņām būtu labi. Pēc šīs sarunas un domu saskaņošanas, man vairs nebija nekādu šaubu kāpēc latviešu sievietes bieži apprecas ar ārzemniekiem. Tāpēc, ka normāli būtu, ja vīrietis dievinātu sievieti, nevis otrādi. Kurš tad te galu galā ir vājais dzimums? Man personīgi arī tā latvieša liekvārdība uzdzen nepatiku un brīžos, kad es nesu, ko smagu un vīrietis jautā - vai nevajag palīdzēt, es praktiski vienmēr atbildu NĒ. Un ne jau tāpēc, ka nevajdzētu - kā vēl vajadzētu! Man vienkārši iestājas automātiska spītība uz šādu jautājumu. Nē, nevis pierādīšana vīrietim, ka es pati varu, bet automātiska spītība uz stulbu jautājumu. Kad tipsiskais latviešu vīrietis sapratīs, ka attiecībā uz sievieti jāizvēlas apgalvojums un rīcība, nevis jautājums un pasivitāte? Es ar šito rindkopu man liekas normāli varētu pretendēt uz stulba sieviešu žurnāla lappusi, ha-ha. Bet, nu, der jau kādreiz publicēt to, kas sievišķim galvā. Lai gan uz jautājumu - ko sievietes grib - ir pilnīgi skaidra atbilde: viņas aboslūti pašas nezina, ko grib - tomēr reizēm ir konkrētas, pašsaprotamas lietas, kur atbilde ir gatava jau kopš cilvēces rašanās. Un, jā, vīriešus - gaiļus, kāds starp citu ir tipisks latvietis, patiesi nevar ciest neviena sieviete, ja vienīgi viņa nav vāja raksturā ar zemu pašnovērtējumu.

P.S. Atcerieties, ka es nerunāju par visiem latviešu vīriešiem kā kopumu, tikai par tipisko - to pašu, kurš pārsvarā garlaikoti dzīvo uz stereotipiem un ir par slinku, lai pieceltos no dīvāna un sevi pilnveidotu.