Homo sapiens meets the river
Pēdējās dienās esmu saņēmusi vairākus aicinājumus laivot pa kādu straujo Latvijas pavasara upi. Nezinu pat. Visi zin, ka laivot man traki patīk, bet vasarā, dārgie! Vasarā, kad vari burtiski būt traks uz upes! Krist iekšā kaut padsmit reizes, jo ūdens un laiks ir silts, un nesatraukties ne brīdi par izmirkušām drēbēm, laivu pilnu ar ūdeni, lietu utt. Vasarā es par to visu ārprātā smejos un priecājos. Kā mēs pagājušā vasarā ar draugiem ārdījāmies - nežēlīgas lietus gāzes laikā, kad praktiksi nekā pat cauri redzēt nevar, uzrīkojām ūdens cīņas laivās. Es gandrīz bez iekšām paliku no smiekliem! Mani katra lietus lāse un katra ūdens šļakata darīja tik neizsakāmi laimīgu. Un tā taču ir daudz kolosālāk, nekā sēdēt pieciem maisiņiem galvā un činkstēt par kārtējo lietu. Bet auksts ūdens un auksts laiks reti kuram sajūsmu izraisa. Man tik varbūt reizēm, bet mani laikam jebkādā situācijā var pārņemt sajūsma - vajag tikai labu kompāniju apkārt un gatavs. Un te atkal - it kā gribas vienreiz iztrakot kopā ar pavasara upi, bet tas ūdens aukstums tomēr biedē, zinot kā mana mamma jaunībā šitādā laivošanas pasākumā vienā brīdī ar visu laivu vēkšpēdus bija. No otras puses - priekš kam domāt un nervozēt par lietām, kas varētu notikt? Tas viss ir sīkums. Brīdis jāķer nevis jāraida prom. Un mani tak nav tik viegli apturēt.. Beigās tāpat kādam no foršajiem aicinātājiem piekritīšu.