.::treknen špek un miega tangenss::.
Es esmu iedalāma to žļirbaku kategorijā, kuri vispirms dara un tad domā. (parasti tas mani ne pie kā laba nenoved) Tomēr brīžos, kad man nav ko darīt (precīzāk - negribas neko darīt) - es domāju! jā! :) Vissasāpējušākās pasaules problēmas manā prātā mainās ar filozofiskām apcerēm par dažādām lietām un apstākļiem, un debiliem spriedelējumiem par eksistences būtību, kā arī domām "ko es šorīt ēdu brokastīs?", "cik lielā mērā es esmu stulba?", "ko man darīt, lai šodien nekas nebūtu jādara?" un "kāpēc man nepienākas?". Bet no lielas domāšanas atkal rodas blakusparādības. Tiek izdomāts kaut kas tik sasodīti muļķīgs, ka pašai jābrīnās. Nu, lūk, vienā no šādiem smadzeņu pārpūles momentiem es, piemēram, aizdomājos par to: cik liels piķis izietu, ja nopirktu visu, ko caur TV parāda TV3 vai LNT vienas reklāmas laikā? Ja paveicās un tiek reklamētas sīkākas vienības, kā visi iespējamie veļas pulveri, mīkstinātāji, atkaļķotāji, zobu pastas, trauku mazgājamie līdzekļi utt., tad kopsummā aizietu nu, visnotaļ, kāds 100nieks, ja ne vairāk. Bet, ja reklāmas pauzē savācas 3 dažādas kredītu iespējas, 5 ekskluzīvas mašīnas, apdrošināšana, sadzīves tehnika, mēbeles utt., viduvējs Latvijas iedzīvotājs ir izputējusi vienība. Lūk, kādus nevajadzīgus spriedelējumus var dabūt gatavus, kad atliek laika pārmērīgai domāšanai. (un tas liek arī aizdomāties, ka man neko no reklamētā nevajag, jo manta vispār dzīvē nav galvenais) Cietumā sēžot, visticamāk vispār var aiziet sviestā no domāšanas, tāpēc, jau pārsvarā ieslodzītie atgriežoties dzīvē nemainās. Sapinušies tikai savās domās, pārmetumos vai priekā par izdarīto. Tomēr ir izņēmumi, kam nemirstīga domāšana nāk par labu, bet tādu nav daudz. Žēl. Un atkal es no vienas domas pārlēcu pie citas. Es varu runāt nenogurstot. Un šūt, bet nogurstot, līdz nogurums jau dur pirkstos. Nē - tās tomēr adatas. Au!