Karma needs a kick in the ass
Iedomājies? Es esmu izvilkusi sveci no pūra apakšas! Vienīgā problēma ir - nezinu vai to dedzināt vai atstāt stāvošu uz galda kā tādu cēlu gulbi ligzdā. Es neesmu dzejniece un dzīvē droši nepienāktu tāds brīdis, kad spētu sevi tā nodēvēt. Ja reiz kāds mani tā nodēvēs droši nejutīšos arī gana pelnījusi. Bet rakstu jau kādus sešus gadus un līdz šim to ir zinājuši vien daži cilvēki. Kāpēc? Tāpēc, ka man šķiet sviestaini iet un stāstīt, ka es rakstu dzeju, jo mūsdienās liekas to dara katrs otrais. Tiesa kaut kas sanāk tikai katram simtajam, lai neapvainojas jaunie. Es negalvoju, ka man sanāk. Bet pēdējā laikā esmu saņēmusi daudz iedrošinājuma publicēties. Tas noteikti būtu smagi. No kritikas baidās jebkurš - it sevišķi tas, kurš apgalvo, ka no kritikas nebaidās. Bet mana pašapziņa arvien tiek celta, es spēju arvien vairāk uzdrošināties. Publicēties nav viegli. Piedodiet, bet tos, kas savu dzeju liek draugu portālā, es vērtēju zemāk par zemi. Tā jau ir klaja ņirgāšanās par sevi. Ja tev ir ko teikt, tad jāmeklē smags ceļš un jāiet ar visu banku. Teorētiski blogi ir sākums visam. Bet kaut kā es internetu nevērtēju augsti. Avīze - tas būtu šiki, it sevišķi, ja tā ir kultūras avīze, tad personīgi varu būt droša, ka to lasīs daudz maz saprātīgi cilvēki un arī kritika būs daudz pamatotāka, nekā jebkura anonīma pukstētāja ķenga, ko netā nākas lasīt pa pilno 24-7. Sarūguša neredzama cilvēka domas nav mana prioritāte. Vesela cilvēka domas, kuram varu paskatīties acīs un redzēt, ka viņš nebaidās man pateikt, ko domā, ir mans dzinulis. Bet es joprojām nezinu vai esmu gatava celties un iet to sveci aizdegt.