Mākslas telpa
Māksla un māksla vien - šodien! Gājām skatīt izstādi Gleznots Normandijā, jo LNMM izgudrojuši Lata dienu, kas patiesi cilvēkus tik ļoti aizkustinājis, ka mākslu baudīt šamie sapulcējušies kā siļķes mucā. Garderobē man lika atdot arī manu sarkano tašu, paziņojot, ka viņiem esot arī pavisam mazi mākslas darbi. Šādi viņi ar pirmo reizi apzīmogo visus cilvēkus par zagļiem. Pirmais iespaids ieejot zālē diezgan pabaiss - visi šie 19. gadsimta impresionisma utt. darbi ierāmēti milzīgos, pārsvarā apzeltītos rāmjos, kas ir pat ļoti nomācoši un neļauj īsti iedziļināties gleznā. Telpa bija vājprātā ļaužu pieelpota, kas izslāpuši pēc mākslas. Bija daži darbi, kas mani noteikti uzrunāja, piemēram, Gijoma Fuasa (Guillaume Fouace) - Nature morte a la timbale d`argent jeb vienkārši - Klusā daba ar sudraba kausu. Savukārt Teodoram Žeriko (Theodore Gericault) sanācis ellīgi skaists zirgs. Tie tādi elementi, pie kuriem acis pamielot. Lielajos darbos mani trakoti fascinē ūdeņu skati un burulaivas. Šajā gadījumā Lepika (Ludovic Lepic) - Marīna un Bogsa (Frank-Myers Bogss) - Rīta migla Djepā sapriecināja. Smieklīgi likās, ka tīri latvieša dabā (tas novērojams jebkādos veidolos), ir popularizēt jebko pašā priekšā izvirzot slavenāko vārdu, kāds pieejams. Šoreiz uz vidējā latvieša jūtām viņi nospēlēja minot Klodu Monē kā pašu pirmo mākslinieku ciemā t.i. tā dēļ vien ir vērts izstādi apmeklēt. Tomēr visā ekspozīcijā bija izkārts tikai viens miniatūrs Monē veidojums, kas godīgi sakot - izskatījās pēc diezgan liela nekā. Malači, reklamētāji! Katrai Normandijas gleznai bija pievienota signalizācija - ka tik kāds nenočiepj. Nezinu tieši pie kāda elpas vilciena tā nostrādā, bet patiesi kamēr mēs tur bijām, ieslēdzās vairākas reizes. Ir jau tādi, kam traki patīk apgramstīt un pačamdīt mākslu. Viena veca tantiņa bija traki aizrāvusies oncītim stāstot kaut ko par kādu no darbiem, ka ar savu žestikulēšanu un praktiski ielīšanu gleznā, zāles uzraudzi darīja ļoti nemierīgu. Viņa pienāca klāt un skarbi aizrādīja, lai tik traki nevēcinoties, no kā tantiņa tik ļoti sabijās un tā sagrīļojās, ka gandrīz nokrita uz grīdas. Vispār traki - tām zāļu uzraudzēm tiešām vajag baigos nervus - es arī viņu vietā droši vien stresotu, kad ieraudzītu kādu atkal čamdāmies iekš rāmja. Kopumā par izstādi sajūsmu neatradu. Diezgan neizteiksmīga. Toties gluži pretēji mani jūsmīgi pārņēma otra izstāde - Gleznots Baltijā. Izstādes kurators iedvesmojies no Normandijas veikuma un nolēmis, ka mums pašiem taču arī ir kolosālākie mākslinieki un viņu darbi ķeselē. Šī pavisam mazā un jaukā izstādīte aiznesa mani zemeņu krāšņuma tālēs. Viens no maniem mīļākajiem gleznotājiem ir Jūlijs Feders. Viņš spēj gleznā ielikt dzīvi! Dziļums, jūtīgums, precizitāte - visu viņš apvieno visskaistākajos dabasskatos. Piemēram, Parks Siguldā - pasakainākie koki! Vasara Siguldā - priežu zari tik brīnišķģi dzīvas Saules attēloti. Rīta migla Koknesē ar burvīgu pļavu - tieši tādu kādu es mīlu. Feders ir dabas ģēnijs! Pilnīgi nopietni - Gleznots Baltijā ir daudz kolosālāka izstāde kā Gleznots Normandijā. Mūsējie vecmeistari šeitan riktīgi iekabina francūžiem!