Mājupceļš vilina eleganti un viegli. Apgriezties pa 180 grādiem un būt vasarā, kur zeme silti kutina pēdas. Gulēt pļavā un noklausīties garāmskrejošas bites sakāmajā (irša nē! Irsi sist ar enciklopēdiju Planēta). Oi, cik romantiskas muļķības es te varētu spriest vai stundām ilgi. Un man pat vēl gribas to darīt pēc visiem vakardienas baudījumiem un nebaudījumiem un visiem agrā sestdienas rīta trobeļiem.

1: Ansim vajadzēja vinnēt. Atšķirība tā, ka noteikumi ir stulbi un izvēlas nevis labāko, bet to kurš sarunājis atbalstam 11.a, 11.b un 11.c klasīti, kā es padzirdēju. Nu gandrīz vai Deviņi Pērkoni, ka mēs vairs sen jau kā skolā neejam un nevaram klasītes novākt! Bet ne jau te klasītes pilnīgi pie vainas - arī slavenajam mūzikas kritiķim nebija ko teikt. Vāja rakstura cilvēks laikam. Nebija jau tā, ka pretinieks slikts, spēlēja tiešām labi, bet Ansis noteikti parādīja sevi tehniskāk, spējīgāk un daudzpusīgāk, kamēr pretinieks pārsvarā ķēra uz lirisku vienveidību. Nē, nē - bij jau viņam ar dažs labs uzķēriens. Lai jau džekam veicas, pavisam nopietni! :-) Ja dabūs Kinga ņirdzīgā paskata giču varēs smuki zibeņot pēcāk, he. Galu galā - izskatījās, ka viņam tiešām jāvinnē tā giča, jo pašam savējā bija tā pabaisi nosmērēta ar mēsliem. Es atvainojos - man vienkārši grūti saprast kā sev dārgu mūzikas instrumentu var tā nežēlīgi nopļeckāt. Bet te jau atkal gaumes, gaumes.. katram savas patikšanas, es nepiesienos.. tikai par daudz reizēm runāju, he.

2: Ar visu manu it kā slimumu mēs visās iestādes vakar pabijām dubultā. Nu, vismaz mēs ar Bobu. Un liecinājām mēneša jubilejā ar tējiņām - pat ļoti patīkami. Pēdējā iestādē pat sadabūjām rokā ceturto liecinieku, kurš gan kā vienmēr nesmādē grādīgu kausu, bet kurš mūs iepazīstināja ar savu jaunāko izgudrojumu - Pitagora teorijas apvienojumu ar raskladušku. Un galu galā bija forši arī, ka šādā laikā nebija jāvelkas baisos gabalus ar kājām. Tā vietā vizināju visus auto, kas katrā noparkotajā vietā bija jāstumj ārā no sniega putras (paldies Jurģim). Vakardienas hītu sarakstā bija veģetāra dziesma par rīsiem un Roberts Larionovs. Tā ir kad izvelk Aparātu no noputējušiem plauktiem paklausīties. Un nekāda metāla! Dīvaini un žēl, bet reizēm var jau arī iztikt (arī solidaritātes pēc). Bija tiešām tā mierīgi, ja jebko, ko mēs daram, var saukt par mierīgu. Es esmu mierīgs, tik ļoti, ļoti miermīlīgs.. Atstūrēju mājās piecos no rīta. Pavisam patīkami ir vizināties pa tukšām Rīgas ielām un, ka vēl praktiski visur atļauts laist pa kreisi, ha, ha..

3: Pavisam miermilīgās noskaņās es ap pussešiem ieslīdēju miedziņā. Trobelis sākās astoņos, kad mostos no drausmīgas dauzīšanas pie durvīm. Jā - zvans man nestrādā un neba jau velti tur stāv rakstīts Klopēt! Bet tik traki? Tā nu sākās rīts, kad tik straujā tempā mani aizmigušu, melnajā satīna naktskreklā dabūja nopētīt labi daudz vīrieša cilvēku. Sākumā nesapratu, kas notiek un vai es to neesmu nosapņojusi. Nu, labi  - ceļos augšā un eju skatīt - tiešām kāds stāv pie durvīm. Prasu, kas tur ir. Apakšējais kaimiņš, pie kādiem gadiem 30 vecs, sāk stāstīt, ka es viņiem dzīvokli nopludinājusi. Man stress - kā tas vispār iespējams? Meklēju atslēgas - domāju - ja nu mani nes cauri? Atslēdzu - nē, tiešām šamais stāv neģīmī, kas gan viņam ir raksturīgs, jo mums nekad nav bijušas labas attiecības, bet tāds gauži samulsis. Nopēta mani, es, protams, aizmigusi nesaprotu kāpēc, un nosaka vēlreiz savu sakāmo. Es skrienu uz vannasistabu skatīties - viss kārtībā! Visu labi pārbaudu un saku, ka nekā nezinu, nevar būt. Viņš laikam bija gaužām apstulbis no mana tēla, jo nemaz nespēja mani nolamāt, ko noteikti būtu darījis, jo vienreiz, sen, sen, mēs patiesi viņus appludinājām, par, ko neesam piedošanu saņēmuši līdz šai baltai dienai. Pat tīri liegani no manis atvadījās. Es neko nesaprazdama devos atpakaļ un strauji atkal iekritu miedziņā. Paiet stunda, varbūt divas - atkal dauzās pie durvīm! Es taisni tāpat miegā aizdodos - a tur priekšā Vecais Kārumnieks! Viņš bija gana satraukts par notiekošo, kaimiņi ceļot traci, lādot mūs, neviena neķītra joka pat neizmeta, arī totāli samulsa, mani ieraugot. Parasti tak viņš ar mani joko, kad es kaut kur mēteļos un šallēs tuntulēju pa āru - a, ko tagad? Neriskēja, he-he. Šamais visu izpēta - nu, viss kārtībā, neko nesaprot, aiziet. Labi, es saprotu, ka gulēšanas man vairāk nebūs, sāku valkāties šurpu turpu pa mitekli, bet miedziņš vēl maigi vajā. Nedabūju ne atģisties no iepriekšējās situācijas, kad Vecais Kārumnieks atpakaļ un šoreiz arī Jauno Zelli paķēris līdz. Ta nu viņi abi tagad izstaigā un visu izpēta, bet runādami ar mani, acis šaudās no augšas uz leju, no augšas uz leju. Situācija mani jau beigās sāka nežēlīgi uzjautrināt. Ko nu tur vairs. Bet kaimiņi noteikti mūs joprojām pie sevis lāda un lāstus krāmē virsū, lai arī vainīgi neesam. Šamiem traki patīk mūs vainot katrā troksnī, kas izskan visā lielajā mājā. Psihopātiskā kaimiņiene agrāk, kad katru rītu kāpņu telpā plkst. septiņos no rīta uz darbu devās blondīne augstpapēžu kurpēs un klaudzēja tā, ka visi, kas guļ pie tās sienas, uzreiz mostas, negribēja ticēt, ka tā ir patiesība. Viņai labāk patika turēties pie domas, ka es katru rītu plkst. septiņos no rīta, lai viņu kaitinātu, uzvelku koka tupeles un skaļi staigāju pa dzīvokli. Es pat no smiekliem par šādu viņas teoriju, vizualizēju sevi tajās koka tupelēs, kas holandiešiem raksturīgas, speciāli stampājam garu ģīmi, lai ieriebtu kaimiņiem. Nu, kur vēl lielāks sviests?