Ilgais ceļš mākslā.
Beidzot, pēc trīs nedēļu noilguma, mēs pabeidzām "gleznot" to sasodīto uzstādījumu. Sarkanas kurpes un oranžas burciņas teju vai varētu sākt uz mūžu nicināt. Man tas darbs bija jau līdz tādai lampiņai, ka ikreiz domāju, būtu man sērkociņi - uz līdzenas vietas pažaru uztaisītu. Pasniedzējs tik pienāk un saka: "Ir labi, bet.." un "Man patīk, bet..", un tā es tikai klāju vienu kārtu pēc otras virsū līdz viss arvien vairāk līdzinās totālam sūdam. Un tad šodien beidzot pienāca svētlaimīgs mirklis, kad pasniedzējs saka: "Nu, labi.. ja tev pašai liekas, ka pietiek, tad.." Un, ja Tu zinātu, kā man tajā brīdī likās, ka pietiek! Lielāku pietikšanu liekas dzīvē nebiju sajutusi, ha, ha.. :-D Vienīgais šaits, ka nākošais uzstādījums ar līdzīgu likteni jau priekšā.. māksla prasa reālus upurus, ņemot vērā ka šis darbiņš vēl nebija pilnīgi nekas! Tomēr viena lieta man viņa sakāmajā iepriecināja kā gardumiņš mazu kāmīti: "Gleznot var jebkurš cilvēks! Jebkurš, es jums saku! Viss atkarīgs tikai no tā cik ātri katram tas atnāk vaļā!"