Tā vajag!
Šo rītu, sniegoto 2010. gada 28. janvāra rītu, kad nule kā beidzies iepriekšējais 27. janvāra aukstuma rekords, un visi var mierīgi atgriezties tik ierastajos mīnuss 10 grādos, es sāku ar kārtīgu melno tēju un Master of Puppets.

Mazais ar lāpstu un Vecais Kārumnieks ar sniega mašīnu man liekas uzdarbojas jau kopš septiņiem rītā. Paldies viņiem, čaklajiem pasāžas gariņiem! Labi, ka vismaz aizvakardienas Trakais Vecis šā rīta agrumā, kad Saule vēl gulēja labi cieši, neizdomāja dauzīt durvis un bļaut, ka viņš netiekot ārā. Un tādu traci es trešajā stāvā dzirdu it kā tas notiktu pašas koridorā. Tas, ka jebkurām parastām ārdurvīm, ja vien tās nav no īpašās dzelzs kaltas, ir bultas ar ko šamās atdarīt, ja gadījumā automātika no aukstuma vai kā citādi ir atteikusi, man pat aizmigušai ir skaidrs. Bet Trakais Vecis tā vietā labāk desmit minūtes dauzās un bļauj, ka, nu, uz mūžu paliks kāpņutelpā, saceldams kājās teju vai pusi mājas! Un tad vēl aizvakarnakt augšējie kaimiņi arī bija nolēmuši piecos no rīta stumdīt mēbeles un ripot pa grīdu. Un visam pa vidu es vēl sapņoju, ka Toms iegādājies mini helikopteri, lai ar darba kolēģiem lidotu kaut kādā komandējumā. Tiem visiem jau lidaparāti bija sagādāti. Turklāt viņš visiem vēl demonstrēja kā var lidot ar mini helikopterīti, kam striķos iesieta mašīna un motorolleris. Nē, nu izskatījās jau ellīgi forši, kā viens maziņš lidaparāts plivina aiz sevis auto un moto kā tādus vieglus uzrakstus vējā. Aizpagājušā nakts tiešām bija aizraujoša. Šinī, izņemot Mazā un Vecā Kārumnieka aktivitātes, nekas tāds baigs vairs nenotika. Sapņoju gan es kārtējo reiz kaut ko ekstraordināru, bet nevaru ātrumā atsaukt visas detaļas atmiņā.. Galvenais, ka sapņi pie manis ir atgriezušies un bezmiegs uz kādu laiku atkal aiztriekts prom.