Spriedelējuma kodoltehnika
Es īsti nezinu kā reaģēt uz pēdējiem notikumiem, kas tieši vai netieši skar mani. Visvieglākais variants ir apvainoties. Bet apvainošanās taču ir bijusi muļķīga visos laikmetos. Un lieki čakarē nervus. Varbūt tā vietā vienkārši cerēšu, ka man arī kāds no glābtajiem reiz atdarīs ar labu, nevis es mūžīgi glābšu un lāpīšu pasauli. Cik svētulīgi, ne? Bet tādas domas rodas vien tiešām tikai situācjās, kad tu ej kādam pašaizliedzīgi līdzēt, bet emocionāli labumu atpakaļ nesajūti. Jā, tu esi tiešām palīdzējis un tas ir brīnišķīgi, bet tavā paša pasaulē viss turpina brukt ierastajā ritmā. Tam, kas šobrīd neatrodas manā prātā, šo sviestu būs neiespējami saprast. Tāpēc man patīk dzīvot paralēlajās pasaulēs, kur viss notiek tā, kā es to izveidoju. Pie kājas realitāte. Un, piedodiet, bet pie kājas tie, kam šķiet, ka sapņot ir bezjēdzīgi. Šī brīža paralēlā pasaule man ir īpaši ekstraordināra un skaista. Tieši tāda, kādā es gribētu dzīvot. Patiesībā tā ir pavisam, pavisam vienkārša. Neviena lieka greznība tajā neeksistē, jo man nav tendences uz greznību un dārgumu. Man viss saistās ar dabu un kolosālākajiem dabas likumiem. Galvenais, ka manās paralēlajās pasaulēs vienmēr ir ļoti daudz ziedošu pļavu! Es pieļauju, ka nākotnē varētu arī sajukt prātā pavisam. A, bet nu un? Būs interesanti. Visi nevar būt normāli.

Šonakt sapņoju, ka pienācis jauns jaunais gads. Kaimiņu mājas logs ir tik tuvu mūsējam, ka es apsēžos un vēroju kā viņi svin. Kaimiņiene to ieraudzīdama pienāca, rupji paskatījās uz mani, un aizvēra aizkaru. Nez no kurienes atskanēja vīrieša balss: "Tā viņa vienmēr dara!" Es pagriezu galvu pa labi. Tur stāvēja vīrietis un cītīgi spieda citroniem ārā sulu. Izrādās, ka virtuve mums teju kā kopēja bija radusies un tas viņas vīrs. "Viņa vienmēr tā dara. Un tagad grib, lai es spiežu citronus!" viņš teica, cītīgi žņaugdams kārtējo dzelteno citrusaugli. Es sēdēju, vēroju viņu un, kā no citroniem tek sula, un klusēju.