Pusmēness
Beidzot, atverot aizkaru, es redzu gaismu. Žilbinošs sniegs veras pretī, atstādāms pelēku asfaltu zem sevis. Mīnuss divpadsmit grādi. Mana sabiedriskā dzīve pagājušo nedēļ nolēma, ka vajag sist augstu vilni, ko tā arī rūpīgi darīja, bet šonedēļ, kad viss nākamais apkārtlēkājošais posms jau saorganizēts, tā vairs nezin kur atkāpties, tā vairs nezin ko vispār tā sākumā domāja, kad lēma, ka sākusi garlaikoties.

Tikmēr pagalmā saimnieks runā ar strādnieku. Saimniekam acīmredzami salst pat divās cepurēs, kamēr strādnieks, maza auguma vīrelis pusmūžā, nemaz nedomā apklāt savu pliko pauri, vai, ja uzliek ko galvā, tad tā ir adīta cepure, kas sedz tikai paura pliko daļu. Atlikusī cepure stāv gaisā kā tāds Televīzijas tornis. Viņš vispār izskatās pēc lielvaigu jenota, kas iestrēdzis savas jaunības gados. Cik esmu ar viņu runājusi, viņš velta man pārsvarā tikai tādas frāzes, kā - mīlulīt, skaistulīt, jaukumiņ, .. - pazaudēdams tajās jebkādu jēgu no sava sākumā domātā teksta. Turklāt šos vārdus viņam izdodas izrunāt tik eļļaini, ka gluži vai drebuļi pārvelkas pār ķermeni. Man paveicās, ka sava remonta laikā ar šo tipu tomēr nesasējos. Viņš droši vien mēģinātu sienas vairāk skrubināt nost ar mīlināmiem vārdiem un siekalām, nekā ar darba rīkiem.