Bēšīga kreppapīra monologs
Nedefinējams stāvoklis. Nu, priekš kam man sevī vajag mākslīgas dusmas vārīt? Visticamāk iestājusies stagnācija standarta emocijās un gribas kaut ko pretstatā savai mūžīgajai jautrībai. Pavidam vēl, protams, mācas virsū domas, ka es neko nedaru pietiekoši labi; dusmas, ka es vairāk ņemu nekā dodu + vēl visādi eksistencialitātes nejēdzības
šaiti. Vājprāts - kā man pilnīgi viss ir apnicis, kā es pati sev esmu apnikusi..
Protams, mans sistēmas vīruss ir apskatāms arī mana sabiedrotā
peinta versijā: