Sapņi pagājušo nakti.
Es sāku strādāt par projektu koordinatori Zinātņu akadēmijā. Tikai tas viss notika kaut kādā mistiskā laikā. It kā nākotne un baisās tehnoloģijas un ēkas visapkārt, laboratorijas, izpētes stacijas (skat. 1. att. - izpētes stacija un cilvēks) utt., bet cilvēki ģērbjas kā 50tajos/ 60tajos gados. Sākumā situācija risinās ZA augšējos stāvos (sapnī ZA bija vismaz 30 stāvi). Tur milzu zāles, kurās notiek skaļas sociālistisku partiju sapulces, zinātnisku atklājumu prezentācijas utt. Kāda sieviete mani bīda visu laiku pa zālēm, stāstīdama manus uzdevumus un rādīdama apkārtni. Es staigāju apkārt uz visu skatīdamās gandrīz izbolītām acīm un bīdamās, ka mani nepaņem kādā eksperimentā par izmēģinājumu. Ik palaikam kādā zālē skaļi bļāvieni un uzsaucieni, cilvēku masas pārplūdes citās zāles. Neviena pazīstama cilvēka. Pārsvarā tur strādā tikai sievietes (izņemot sapulču, konferenču vadītājus - zinātniekus baltos uzsvārčos) un visas izskatās pilnīgi vienādi (skat. 2.att.). Pa laikam pienāk pie manis un, it kā mani pazītu, saka: "Nu, tad beidzot arī tu esi pievienojusies mūsu komandai! Pareiza izvēle!" Un metas mani apskaut. Es nezinu kur likties, kā izvairīties. Baismīga sajūta atrasties šaušalīgā vietā vienai pašai. Visu laiku arī sajūta, ka tā it kā ir nākotnes Rīga, Latvija ar pamatīgu pagātnes sviestu sabliezta. Sajūta - kāds šo zemi vada. Vai nu kāds konkrēts spēks vai viens nežēlīgi varens cilvēks - zinātnieks. Vispār sižets diezgan līdzinās vecām filmām, kas uzņemtas par nākotni - zinātniskās fantastikas katastrofām. Tādām, kur visi briesmoņi izskatās pēc pāraugušām pūcēm.

Sapņa otrā daļa bija it kā cita, bet laiks nebija mainījies. Mēs ar baru cilvēkiem gulējām pie kaut kāda ezera. Visādi vecmodīgi joki utt. Sabraukuši ar vecām klasiskām mašīnām, nu, tām 60to/ 70to gadu, ar spicajiem spārniem utt. Viens džeks nospēra mana autiņa atslēgas un iebāza peldbiksēs. Es, vai zinies, par tādu nekaunību, aizgāju un viņam iemaucu pa muti, tā ka šis atslēdzās (Pat sapnī es apzinos savu dzīvē raksturīgo īpašību - dusmu lēkmi, kas attiecas uz stūrējamā auto aizskaršanu - nekad nejokot (neņemt nost, neslēpt utt.) ar mani par mašīnas atslēgām! Var reāli norauties. Viena no retajām lietām, kas mani ļoti sadusmo!).

Un tad es pamodos.

1. att. - Izpētes stacija un cilvēks

2. att. - Sieviete