Love me, Jesus!
Teikšu pavisam tā, kā man būs teikt: Vakar konkursā Toms Londons ieguva godpilno otro vietu, turklāt vēl tika atzīti par vissimpātiskākajiem mūziķiem, par ko, manuprāt, nešaubās neviena sevi cienoša meitene. It īpaši žūrija cildināja Raimondu un viņa daiļo balsi, no sajūsmas gandrīz vai no benķiem krisdami nost.

Grupa, kas palika aiz viņiem mani nedaudz pārsteidza. Nē, ne jau mūzikas ziņā - to vispār Latvijā spēj izdarīt tikai retais - mūzika viņiem bija tieši tāda, kā lielākajai daļai latviešu jauno mūziķu. Viņi mani pārsteidza ar ievadvārdiem, tikko uzkāpjot uz skatuves: "Labdien, mēs esam Pasažieri. Mēs tikai nesen esam kļuvuši populāri." Piebilst šādā situācijā spēju vien to, ka man žēl, ka viņi sevi tik paškritiksi novērtē, ņemot vērā latviešu sabiedriskā transporta vēsturi, kurā pasažieri būtībā jau sen ir populāra parādība.

Vinnēja Jesus lovers! Un kā gan citādi? Jēzus vienmēr un visur ir jāmīl! (velnišķa figņa)