Jūsmīgi memuāri: Sekojošā daļa.
Piektdiena, 23-10-09
Rīts

Maģiski - no paša rīta jau tikt pie mazās laimības. Kādu laiciņu biju pametusi novārtā savu jauko un nu beidzot izvedu viņu atkal pastaigā. Motors maigi dūca, nemaz nebija sirdīgs uz mani. Uzgriezu Opeth Watershed pilnā skaļumā un uz priekšu!

Rudens šogad pazaudējis sarkano krāsu. Visur dominē dzeltanoranžbrūnā. Pat kļava, kas visus gadus bijusi spilgti sarkana, tagad ir dzeltena. Dīvaini. Sarkanā vienkārši nav. Sarkanais ir ierakstīts sarkanajā grāmatā.

Pusdiena

Dziļi, klusi lauki un mana mīļā restaurēšanas darbnīca. Kādu laiku nostāvēja slēgta, kopš mana pēdējā darbiņa - smukā virtuves galda, ar kuru, manuprāt, daudzi ir pazīstami. Tagad atkal lielās, smagās koka durvis atvērtas un jauns tapšanas process atklāts.

Mīnuss tāds, ka darbnīca nelāgi ož. Neba jau pēc kā ierasta ožama, bet pēc, pirms kāda mēneša dzītas, kas izraisīja teju vai cunami augstuma dusmu un kašķu vilni pār visu miestu, kandžas. To katram vajadzētu redzēt - kā miests plūcas tās žļurgas dēļ! Teātris! Gandrīz izdzerta jau. Baltajā mucā vēl tīrais nieks šļakstinās gar pašu apakšu. Bet kā ož! It kā tur nedēļu būtu noturēts līķis un skābēti kāposti.

Vakars

Miers, nogurums. Kamīnā vēl deg pēdējās pagales, kas vedina uz miega meklēšanas pusi. Atpūtā mīkstā krēslā un segās. Dažas sarunas, smiekli, glāze vīna. Uguns liesmās raugoties, domās iezīmējas nākošā diena.

Vēl tikai pirms iemigšanas grāmata un nedaudz citas dzīves.

Grāmatzīme: Melanholisks cilvēks kļūst, domājot par dzīvi; cinisks, kad tas redz, kā citi tiek ar to galā.

Nakts - Sapnis

Klejoju ar bandu pārdabisku cilvēku pa Franciju. Mukām no kārtības sargiem, jo, viņuprāt, bijām ko noziegušies. Tas bija laiks, kad klejošana skaitījās noziegums. Vienu no bandas sauca Šņabdegunis. Man savukārt ik pa brīdim pārmeta to, ka es pietiekoši labi nedziedu, pārdabiski cilvēki visi dziedot ideāli. Pa ceļam nonācām pie kādas bibliotekāres, kas gribēja mūs nodot, lai likums tiek galā, bet mēs izlūdzāmies žēlastību. Viņa bija ar mieru, bet uzdeva mums visādus atjautības uzdevumus, ko pildīt. Ja izpildīsim, tad nenodošot. Lai tiktu brīvībā, mums bija jānokļūst līdz vienam konkrētam vilcienam, kas ved uz mājām. Daži bija ievainoti, kas apgrūtināja iespējas paspēt, likumsargi mina uz papēžiem, bet, lai cik slikti gāja, nevienu nepametām. Brīdī, kad pa gabalu ieraudzījām mūsu vilcienu, es pamodos.

Sestdiena, 24-10-09
Rīts

Izkāpu no gultas un, lai ātrāk pamostos, momentā vilku kājās zābakus, devos ārā un skrēju caur dūmaku uz dīķi, muti mazgāt. Dīķa ūdens ir dzīvs. Pakāpos pa grīļīgo laipu uz priekšu un sniedzu rokas pretim savam atspulgam. Gandrīz ledaini aukstais ūdens uz sejas radīja divreiz dzīvāku sajūtu par to, kurā atrodos ikdienas.

Priekšpusdiena

Uz mirkli pilsēta. Ne jau liela bezpersoniska Rīga, bet pilsēta ar lielo burtu. Jauka, piemīlīga pilsēta, kur ļaudis burtiski vienmēr staro. Pat drūmākajās dienās še valda miers. Pieklājība ir tik pašsaprotama. Pilsēta ar auru. Cilvēki to veido tādu, kādā vēlas justies lieliski. Lai to sasniegtu, tā iet cauri dažādiem mīnusiem, bet tai izdodas un rezultāts ir spīdošs. Viss notiek, viss attīstās. Vieta ar nākotni. Tieši tā - nākotnes pilsēta. Savus bērnus noteikti gribētu redzēt izaugam tieši šajā pilsētā, ja vispār ir vajadzīga pilsēta. Priekšroku dodu laukiem, bez šaubām. Bērniem ir jāaug laukos, lai viņi būtu veseli - spēka un laimes piepildīti. Taisni tā kā manas draudzenes radu bērnu bariņš, kam lauki ir mājas - veseli - prieka un draiskulību pilni! Nevienu no tūkstoš pilsētnieka alerģijām viņi nepazīst. Kolosāli! Harmoniskā dzīvošana, saskaņa ar dabu, laimība - kūsājoša dzīvība, bez kuras nespēju sevi iedomāties. Jā, es varbūt atkal kļūstu banāla, bet lauki, šī vide, mani tādu padara - mīkstu, pretoties nespējīgu, muļķīgu, bet gaišu un laimīgu. Un laimīgs spēj būt tikai muļķis! Taisni kā es!

Pusdiena

Darbs. Viss prasa augstāko rūpību. Mani brīnišķīgākie atbalstītāji - mamma un Imants - kā sadeguši skraidīja, lai radītu man papildus apgaismojumu. Laukos atrast kādu neizdegušu spuldzīti izrādās ir gandrīz izaicinājums. Nevaru neko salaist dēli - vārdu tiešajā nozīmē. Darbs iet no rokas, tik tās no vakardienas daudz gurdāk strādā. Pietrūkst mīļā Rapša, kurš iemaldītos palaikam darbnīcā, laipni uzsmaidītu, nogultos blakus, līdz kāda dīvaina lauku skaņa to aizsauktu tālāk. Tieši tā viņš agrāk darīja. Ļoti pietrūkst. Šoreiz pat trīs viņa substitūti nav rādījušies. Bet tik reāli spēju viņu iedomāties, ienākam pa durvīm un veroties man acīs. Patiesībā jau viņš tieši tā ienāca. Manās domās. Pat vairākkārt.

Vakars

Restaurēšanas procesā koka ornamentus apstrādāt visgrūtāk. Ātra, dziļa lauku tumsa, kas vilina visu lidojošo dzīvo radību uz darbnīcas pusi, spilgtās gaismas dēļ. Kā man patīk mans darāmais! Ja nevajadzētu atgriezties pilsētas netīrajā realitātē un no tās izrietošajās problēmās, paliktu te vēl ilgi, ilgi un čabinātos. Vienīgā nelaime, ka nevaru būt te pavisam viena - tam pārāk liela zaķpastala esmu.


Pirts. Lauku pirts. Ko gan vēl pēc smaga darba vajag. Daudz zāļu tējas un pilnīga atslābināšanās pirtiņā. Bija dikti karsta. Pat sareibu. Vēl bija palikusi viena, manis pašas sietā, liepu un upeņu zaru slota, ar ko labi izpērties.

Māja. Kamīnā sprakšķ pagales. Siltums plūst aumaļām. Vilnas zeķes, vēl zāļu tējas, galda spēles un vakars jau var tikt uzskatīts par pavadītu. Vēl tikai veltes veļiem pirtiņā aiznesamas ar aicinājumu šajā vakarā nākt mieloties, pateikties tiem par visu labo un sargāšanu. No rīta tik nedrīkst aizmirst vēlēt tiem laba ceļa atpakaļ, lai velti neklīst apkārt starp mums ataicināti, bet siltām domām projām neaizvadīti.