#00091
Atkal nākas drusku vilties mums blakus dzīvojošās tautas attieksmē. Sen jau man kremt tas, ka daudzi viņi šeit dzīvojot nemācās mūsu valodu, bet spītīgi sēž uz savas siena kaudzes ar uzrakstu Russia utml. Nekā darīt. Šoreiz gan es drusku sabēdājos par pilnīgu sīkumu, bet tie sīkumi jau bieži ir tie, kas noved pie lielās nepatikas kopumā. Braucu troleibusā pa A.Čaka ielu. Troleibuss apstājas pie luksafora, sanāk taisni pretim bijušajam Bimini kino. Tur atkal rosība atsākusies, bet no troleibusa var salasīt vien pietiekoši lielus uzrakstus www.teatr.lv. Blakus man divas sievietes savā starpā spriež šo pašu situāciju:
"Redz, kā tur atkal kaut kas notiek!"
"Teātris, cik jauki! Bet tā interneta adrese tāda dīvaina!"
"Ā, es zinu! Droši vien tāpēc, ka Nacionālajam teātrim jau ir adrese teatris.lv, tāpēc šie jaunie būs saīsinājuši!"
"Būs jāpaskatās ko viņi piedāvā."
Man gan uzreiz likās, ka te varētu būt saistība ar kaut ko krievisku, pēc adreses, bet, nu, labi, lai jau. Tikko atceroties šo un atverot iepriekš minēto mājas lapu, konstatēju, ka patiesi - mazs krievu teātris. Par ko tad sacemmējos? Par to, ka visa lapa krieviski, bet tāda maza lietiņa kā pārtulkot latviešu valodā smagi piemirsta. Latvieši teju vai katru jaunu lapu taisot, satraucas, kur krieviski to pārtulkot, bet viņiem - nospļauties pa urliskam. Ne jau tas, ka es nesaprastu kas tur rakstīts, bet tāda lieta kā trūkstoša cieņa pret latviešiem, pret zemi, kurā tu, viens cilvēks, dzīvo, mani vienmēr saērcina. Un kā jau teicu - mazas lietas noved pie lielām. Liek atcerēties visas nejaucības, kādas viņi mums (par brīvo valsti runājot), it sevišķi pēdējā laikā, liek pretim. Tās visas braukāšanās apkārt ar Krievijas karogiem auto stiklos, protesti utt. izraisa milzīgu riebumu pret viņiem. Es brīnos kā viņi paši to nesaprot, un vai viņiem tiešām patīk būt ienīstiem? Es te varētu tos izlēcējus salīdzināt ar praidistiem, kuri arī vien ar savu publicēšanos izraisa nemierus. Tā, lūk. Lecīgi, šeit mītoši, roģinas patrioti ir tikpat vērti kā lecīgi praidisti. Bet toties kāds prieks man par tiem krieviem, kas priecājas, ka dzīvo šeit, asimilējas, ciena gan zemi, gan tautu, gan tradīcijas! Nesen atkal satiku tādu. Andrejs, runā ar jūtamu akcentu, bet tā priecājas par Latviju. Vienmēr klausās latviešu radio stacijas utt.
Ja, kāds jautā: "Andrej, zini kas tā bija par dziesmu no tās krievu grupas?"
Andrejs dusmīgi, bet lepni atbild: "Kā es varu tādus pazīt, es esmu latvietis!"
Lūk, tādi cilvēki man liek smaidīt un priecāties!