Veroties uz lielām lietām
Nāk ziema, rodas lielāks iekāriens uz grāmatām. Vasarā praktiski nesanāca, jo vasara paliek vasara - sezona un periods, kad uz vietas nosēdēt nevar. Kur nu vēl es. Tā nu tikai ar Vonnegūtu esmu niekojusies šajā vasarā. Bet es mēdzu dīvaini attiekties pret grāmatām. Bieži izvēlos grāmatu nevis pēc kāda ieteikuma, bet pēc tā - vai man tā patīk vizuāli un vai nosaukums šķiet gana saistošs (varētu būt, ka šo jau blogā esmu kādreiz minējusi). Un starp citu šī mana metode ir mani aizvedusi pie dažām patiesi vērtīgām lasāmvielām. Veroties mūsu smagajā grāmatskapī un lielajās vērtībās tajā, es reizē veros milzīgā spēkā, ne tikai tāpēc, ka tas pilns ar iespaidīgiem garadarbiem, kurus šķiet man aptrūksies dzīves, lai izlasītu, bet arī tāpēc, ka liela daļa šo grāmatu ir dāvinātas ar visiem ierakstiem tajās. Pārsvarā mana vecmamma tās dāvājusi savam mīļajam vīriņam (kā tur stāv rakstīts), un viņš tāpat dāvājis grāmatas mīļajai sieviņai. Un tam arī es piešķiru to vislielāko spēku - ar mīlestību dāvātām lietām. Un kāda fascinējoša nozīme bija grāmatai viņu jaunībā. Cik bieži un vai vispār mūsdienās kāds otram uzdāvina grāmatu?

Nu, jā, tagad manu aci ir piesaistījis Stendāla Sarkanais un Melnais. Vienā rokā "lasīt", otrā - "nelasīt". Vēl līdz pienāks drūmā rudens daļa ir laiciņš padomāt.