Awesome
Eju pa ciema galveno ielu un visur apkārt tikai krievi, krievi, krievi. Iekāpju vilcienā - vagonā tikai krievi, krievi, krievi: "Smatri, mališ, eta benzavoz". Pienāk galapunkts ar nosaukumu Rīga un, caur staciju dodoties uz mitekļa pusi, dzirdu vienu vienīgu krievu, krievu, krievu valodu. Vai tas nozīmē, ka es tiešām dzīvoju Krievijā vai arī tomēr Latvijā, kurā guļu un nespēju pamosties no jocīga murga?

Rīga, plkst. 21.00. Vienā ielas malā piekusis svešinieks nespēj īsti novērtēt ietves platumu, soļodams no vienas puses uz otru. Pāri ielai divi urlas skaidro attiecības. Paskatos atpakaļ - automašīnas nevienas. Līdz ar to braucamā daļa kļūst par kājāmgājēja paradīzi.

Pa gabalu manu 3 staltus vīriešus ar ģitārām. Nobļaujos: "Tom!" Reakcijas nekādas. Mēģinājums nr.2: "Tom!" Joprojām tas pats. Nedaudz piezogas dusmas par esošo neveselo kakla stāvokli, kas neļauj brīvi balsij tālē skanēt. Joprojām stāvot uz braucamās daļas un saņemot gana daudz spēkus, nokliedzos kvartāla garumā: "Eu, Toms Londons, vells ar ārā!". Nekā. Puiši ar ģitārām nozūd betona džungļos.

Ja šī būtu filma, kadrs būtu pasniegts tā: Viena dulla meiča apkārusies ar kastaņiem, nedaudz psihopātiskām novirzēm, stāv ielas vidū un ieraudzīdama kaut kādu savu mīļāko grupu, sāk bļaustīties, gandrīz zaudējot sajēgu. Bet zvaigznes aiziet. Pārāk tālu un nesasniedzami.

Izraisīdama pārsteidzošus skatienus dažos cilvēkos, kas tajā brīdī krāmēja kartona kastes kādā auto, atceros, ka tā nav filma un Toms Londons nav tās zvaigznes, kuras atpazītu jebkurš cilvēks ar kartona kasti rokās. Viņi ir daudz lielākas zvaigznes. Tiem, kas viņus mīl, protams.

Pēc trešā kliedziena mani tā savā varā pārņēma klepus, ka nozudu starp mašīnām stāvvietā, prom no kartonu mīlošu cilvēku acīm, lai aiz stūra atskrūvētu pudelīti un ierautu 20 gramus. Klepus sīrupa, protams.

Tālākās gaitas ir ar visnotaļ metālisku pieskaņu. Jo tieši tāds vakarā bija Toms Londons. Kolosāli metālisks. Viņu pašu definētais labestīgais ģitārroks pēc sestdienas ir rakturojams ar ironiju. Man patiesi ļoti patika. Atvērušies bija jau no paša sākuma - tieši tas, kas agrākajos koncertos drusku piekliboja, tagad bija labi. "Nu, metāls, vecīt!" Ko vairāk vajag?

Noraksturot šo piecpadsmito augusta datumu? Nekādu problēmu: "Awesome!"

Plkst. 6.00 no rīta bijām mājās. Aizgāju gulēt. Gulēju ciešami. Ja neskaita manu vasaras klepu, kā dēļ pa nakti gandrīz nomiru.