Pļavas sirds (![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small} iuzh) rakstīja,@ 2009-07-29 23:44:00 |
 |
 |
 |
|
|
|
|
|
|
 |
|
 |
Muzīka. Aizliegts W.
Londonas periodā pirms jau tiem daudzajiem gadiem man vissmagāk gāja ar mūziku /neskaitot miljons problēmas darbā, protams/. Šovakar tā vienkārši to atcerējos vienas filmas sakarā. Mūsu mājvietā bija TV, kas ķēra tikai vienu vai divus mūzikas kanālus, kas saprotams bija gana lieli dranķi - ne tikai mūzikas dēļ, bet arī tā grandiozā stulbuma dēļ, kas saucas "atkārtošanās". Ja tu, viens cilvēks, dien dienā dzirdi vienu un to pašu neskaitāmas reizes, tad patiesībā līdz sajukšanai nav tālu /šī iemesla dēļ arī swhrocku vairs nevaru paklausīties/. Ir divas lietas, kas noturēja mani virs ūdens pašos draņķīgākajos plūdos: 1 - pa kluso dabūts Pink Floyd disks, kas ar pāris gabaliem paspēja nomierināt nervus kaut uz mazu brīsniņu, bet kopā ar adrenalīnu par nelikumīgu darbību ātri atsvieda atpakaļ skaudrajā realitātē /garš stāsts/; 2 - vājprātā daudz jau še, blogā, minēts A un PT koncis. Tad vēl viens mazs sīkumiņš, kur dabūju izārdīties pie neatceros gan kura RHCP gabala no One Hot Minute, bet tas ir atkal garš stāsts, kas ietver šādas tādas nelikumības. Te jau ir tā sāls, ka tu labu mūziku /attiecināms uz diviem galvenajiem punktiem/ novērtē trīskārtīgi vairāk, ja tevi gana ilgu laika periodu spīdzina ar visu ko citu, pārsvarā hiphopisku šaitu, un tu, lai kā gribēdams netiec pie sen kārotajām vērtībām, jo vienkārši nav tādas iespējas. "Katorga", nu! Bet kāpēc tad es vispār sāku šo rakstīt - jo es atcerējos dziesmu, ko, protams, dzirdēju tūkstošreiz un kas tajā brīdī bija mega populāra UK. Te šamā Nataša ir. Un tas jau tikai mazs ziediņš. Pieņēmu to pat par patīkamu un līpošu lietu. Bet ja es tagad sākšu sliktāko atcerēties, ko man nācās klausīties, jo bez mūzikas neeksistēju, tad vajadzēs spaini.
Ū, jē - atcerējos vēl vienu tā laika superhītu, pie kura nezināju jau vairs beigās raudāt vai smieties. Šamais te. Toties kā pūlis viņus grib! Smējos gardi gan, kad jau biju pārbraukusi mājās un, kā jau Latvijā, šis tas popularitāti sasniedz vēlāk, saskāros ar fenomenu, ka te tikai viss tracis ap saldajiem tīnīšiem sākās, lol /lai gan neko ilgi, man šķiet, tas še nevilkās/.
Londonas periodā pirms jau tiem daudzajiem gadiem man vissmagāk gāja ar mūziku /neskaitot miljons problēmas darbā, protams/. Šovakar tā vienkārši to atcerējos vienas filmas sakarā. Mūsu mājvietā bija TV, kas ķēra tikai vienu vai divus mūzikas kanālus, kas saprotams bija gana lieli dranķi - ne tikai mūzikas dēļ, bet arī tā grandiozā stulbuma dēļ, kas saucas "atkārtošanās". Ja tu, viens cilvēks, dien dienā dzirdi vienu un to pašu neskaitāmas reizes, tad patiesībā līdz sajukšanai nav tālu /šī iemesla dēļ arī swhrocku vairs nevaru paklausīties/. Ir divas lietas, kas noturēja mani virs ūdens pašos draņķīgākajos plūdos: 1 - pa kluso dabūts Pink Floyd disks, kas ar pāris gabaliem paspēja nomierināt nervus kaut uz mazu brīsniņu, bet kopā ar adrenalīnu par nelikumīgu darbību ātri atsvieda atpakaļ skaudrajā realitātē /garš stāsts/; 2 - vājprātā daudz jau še, blogā, minēts A un PT koncis. Tad vēl viens mazs sīkumiņš, kur dabūju izārdīties pie neatceros gan kura RHCP gabala no One Hot Minute, bet tas ir atkal garš stāsts, kas ietver šādas tādas nelikumības. Te jau ir tā sāls, ka tu labu mūziku /attiecināms uz diviem galvenajiem punktiem/ novērtē trīskārtīgi vairāk, ja tevi gana ilgu laika periodu spīdzina ar visu ko citu, pārsvarā hiphopisku šaitu, un tu, lai kā gribēdams netiec pie sen kārotajām vērtībām, jo vienkārši nav tādas iespējas. "Katorga", nu! Bet kāpēc tad es vispār sāku šo rakstīt - jo es atcerējos dziesmu, ko, protams, dzirdēju tūkstošreiz un kas tajā brīdī bija mega populāra UK. Te šamā Nataša ir. Un tas jau tikai mazs ziediņš. Pieņēmu to pat par patīkamu un līpošu lietu. Bet ja es tagad sākšu sliktāko atcerēties, ko man nācās klausīties, jo bez mūzikas neeksistēju, tad vajadzēs spaini.
Ū, jē - atcerējos vēl vienu tā laika superhītu, pie kura nezināju jau vairs beigās raudāt vai smieties. Šamais te. Toties kā pūlis viņus grib! Smējos gardi gan, kad jau biju pārbraukusi mājās un, kā jau Latvijā, šis tas popularitāti sasniedz vēlāk, saskāros ar fenomenu, ka te tikai viss tracis ap saldajiem tīnīšiem sākās, lol /lai gan neko ilgi, man šķiet, tas še nevilkās/.
