Jūtu kā stress pamazām pārņem manu mieru, tik smacējoši lēni.. sāk biedēt tie pūļi, kas rītdien kulsies pāri, tad vēl tās visas mantu vākšanas un pārvadāšanas.. Nepatīk man pasākumi pilsētas centrā, kur visam jābūt precīzi saplānotam. Kur, ja kaut kas pēkšņi nav paņemts, nevar ieiet mežā un to dabūt (t.i. pielāgoties tam, ko daba mums piedāvā), jo visapkārt ir tikai bruģis, pelēks bruģis un ēkas un.. tās visas ir tikai sajūtas, bet zem sajūtām atbildība un ceļš uz kopēja gandrīz vai dzīves mērķa sasniegšanu.. 

Un rīt jūs varat nākt un skatīties uz mums un domāt: šitie cilvēki tak` nav īsti riktīgi - atbilde, ka ir pat vēl vairāk riktīgi kā dažs labs, varbūt pie jums neatnāks uzreiz, bet ar laiku gan. Vajag tikai nedaudz gribasspēka, pacietības un galvenais sapratnes..

Visforšākais, ka mans auto tagad ir piekrauts ar malku un akmeņiem..

Bet rīt es tik un tā smaidīšu.. kā vienmēr. Arī pāri visām problēmām..