Par Valentīna dienu. Es esmu viss un nekas.
A: Es esmu viss un nekas.
B: Es arī gribu būt viss un nekas. Šobrīd gan jūtos mazāk kā viss, bet vairāk kā nekas.

Ir Valentīndiena, kuras vakaru biju nolēmusi veltīt sev un savām pārdomām sveču gaismā, pārlasot Koelju atziņu krājumu – tīri tematiski par mīlestību.

Pa dienu vienu reizi iedomājos par kaimiņu, kurš gan jau šodien uzradīsies. Tā vajadzētu būt pēc visām zīmēm. Īpaši pēc sestdienas vakara (piedodiet) debīlas sms: „Ko dari zvēruli? Aizbraucam paēst?”, kad piektdien skaidri un gaiši pateicu, ka braucu brīvdienās ārpus Rīgas uz divām dienām un sestdien manas mašīnas tiešām pagalmā nebija... Pirmo reizi esmu sastapusi puisi, kuru interesē „apsievošanās”, aizmirstot par visu to galveno – mīlestību. Es tiku nolikta skalās „derīga” un „atbilst parametriem”. Bet kā cilvēks pilnīgi neinteresēju. Man arvien sliktāk metas par šādām lietām domājot...

Šodien šis cilvēks neuzradās. Un par to esmu viņam pateicīga.
Tātad ir Valentīndiena, kuras vakaru biju nolēmusi veltīt sev.

Un tomēr vakars izvērtās savādāk nekā cerēts... (Bļin....)
Vispirms jau nespēju sevi iedvesmot uz neko saldu un pilnīgi nejutos kā Valentīna dienā. Kad pēkšņi manā telefonā ir sms ar tekstu – Gaidu Tevi garderobē. Mani pārņēma dusmas un bailes vienlaicīgi – lai tikai kāds neuzzina. Nogāju lejā un jā.... Nu nē!!!!! 5 milzīgas baltas rozes un viņš. Mans bijušais, par kuru pēdējās divas dienas un laikam pirmo reizi beidzot vairs nespēju domāt nekā savādāk kā par savu bērnu, kuru biju auklējusi gandrīz trīs gadus. Pirmo reizi es sevī jutu to, ko biju vēlējusies pēdējo gadu. Neko. Beidzot. Neko! :) :) :)

Manī nav nekādu skumju, nekādu asaru par to, ka šobrīd esmu viena. Esmu izvēlējusies tāda būt un tas mani pamazām dara laimīgu. Esmu iemācījusies to no sev vismīļākā un vienmēr būšu pateicīga par divām dienām, kurās viņš man to iemācīja - nošķirti no pasaules, divatā. Dienas, kuras tagad šķiet kā ilūzija, kā nereāla pagātne, kā kopēju asaru un nebeidzama maiguma pilns brīdis, no kuriem pāri palicis tik šalkojošs vējš, tumšie Jomas ielas nami, tukša balzāma glāzīte par vieglajām smiltīm Mārtiņam Freimanim, abpusējs akmens, kas ieskāvis abas sirdis šķiroties dēļ bailēm palikt kopā un sabojāt to, kas ir šobrīd, kā arī telefons, kurš šovakar ir gan izslēgts, gan ārpus uztveršanas zonas vienlaicīgi, ko zinu pat nemēģinot ne reizi piezvanīt. Mīlestība spēj mainīt cilvēku. Pateicoties tai, es sapratu, kas es esmu.

Mīlestība teica: „Es esmu viss un nekas. Es esmu kā vējš, kas spēj ieiet tikai pa atvērtiem logiem un durvīm."(Zahir)