Par pievilcību
Nu jau labu laiciņu atpakaļ noskatījos filmu Ēd, lūdzies un mīli, bet joprojām šī viena frāze man skan prātā.
Tu vari mīlēt mani, skumt pēc manis. Atceries mani ar mīlestību un sirsnību un tad aizmirsti to.

Šonakt pēc beidzot aizvadīta ģenerālkoncerta izmēģinājuma koncerta kārtīgi izgulējos. Iepriekšēja naktī man sanāca ilga, bet patīkama parunāšanas par dzīvi, tuva cilvēka iepazīšana no citas puses un nedaudz arī atlūšana turpat.
Labi, tā gluži nebija atlūšana, tas kaut kā pārtapa mērķī saprast kā strādā Pievilcības likumi.

Ko mēs atrodam citos cilvēkos? Kāpēc ar dažiem mums ir labs kontakts, viņi mums ir mīļi, bet citi - pilnīgi vienaldzīgi.
Dēls saka - tas tāpēc, ka iepriekšējā dzīvē bijāt saistīti vai arī Jums ir no iepriekšējās dzīves nenokārtoti rēķini. Nesen sapnī redzēju, ka iepriekšējā dzīvē biju kāda drauga suns :D (Laikam pārāk daudz vīna iepriekšējā vakarā). Bet ko domāt cilvēkiem, kas netic reinkarnācijai?

Sestdienas rītā pēc pusstundas ilgas aizmiguša cilvēka vērošanas(un nemodināšanas laicīgi par ko es protams norāvos, saņemot nosodījumu, bet tas pofig), es tā arī nespēju saprast pievilcības likumus. Mēs apzināmies cilvēku plusus un mīnusus, bet vienalga pievelkamies. Pat apzinoties Tos Pašus Grābekļus, mēs vienalga pievelkamies. Daži cilvēki mūs sāpina, dažas rētas mūsos iekšā turpina sāpēt - bet joprojām - pievelkamies. Mēs ceļamies, dzīvojam un mēģinām izdzīvot savu dzīvi, tikai filozofējam par laimi, īsti laimīgi nekad nekļūstot. Radām savu pozitīvismu, maskas, kuras paslēpj patiesās sirds izjūtas. Un ar visām maskām - pievelkamies.

Šī pievilcība ir tā, kas mani atgriež līdzsvarā (nevajag nekādu Bali), kas mani iedvesmo un liek izjust īslaicīgus Laimes uzplaiksnījumus.
Gribētu pateikt paldies visiem, kuri man pievelkas un kuriem pievelkos es. Par to, ka mani iedvesmo, uzlabo omu, liek smaidīt un noticēt pasaules bezgalīgajam skaistumam. Mani droši vien gan nesaprastu.

Tāpēc es mīlu, skumstu. Atceros ar mīlestību un sirsnību un tad mēģinu par to nedomāt...