Par draugiem
Skatos saņemtajos zvanos. Visi darba kontakti, visi par darba lietām. Kur palikuši draugi, paziņas?
Ziemā ļoti pārdzīvoju, ka neviens nezvana, nav nekādu pasākumu uz kuriem mani aicinātu... Domāju sagaidīt vasaru, tad visi modīsies. Nekā!
Vai nu es esmu palikusi neinteresanta, ka neviens tāpēc nezvana vai arī tiešām visiem ir palicis par mani pajāt.
Vai es pati zvanu? Ja es nezvanītu, laika nebūtu neviena. Bet man arī ir tik ļoti apnicis domāt ko un kur un kā varētu, bet beigās saņemt - aj nē, man negribas, es nevaru, nesanāks.... utt. Tas tā griež it īpaši, ja esi cilvēkam pieķēries. Tā man labākā draudzene pazuda. Tā mani labākie tusiņu puiši pazuda. Tā pazuda vidējā māsa un māsīca. Tā pazuda dzīvokļa biedrene un arī skolas draudzene.

Vakar kad gāju pa Rīgas ielām domāju - ja es vienkārši nevienam vairs nezvanītu - vai kāds kādreiz vēl mani atcerētos? Toreiz, kad aizbraucu uz ASV - pēc mēneša kam es vēl interesēju? Mammai. Un vienīgi.
Laikam ir vientuļi.

Stulbi, ka tāds gruzīgais garīgais.