mans draugs ir izbijis zobu tehniķis. viņa mājas iekšpagalms ir pilns ar vecu zobārsta pacienta krēslu. kad silts un nelīst es izuju uzpīpēt atguļos un skatos debesīs aizvērtām acīm. dažreiz man gribas, lai tas būtu vecs ginekologa krēsls. vasarā velkāju īsas kleitiņas. manu iekštilbu sajūtas saglabājas arī citreiz un kad nolīst pirmā nakts pār ielu, es izeju vērot skursteni. stāvu ēnā pie dobes un skrubinu ķieģeli zem palodzes. mazi kaķi nemanāmi pārskrien ielu un kļūst mazliet bailīgi. uz šīm sajūtām kā aicinošām adatām saliekusies skraidu gar māju stūriem un visur tiecos ieraudzīt kaķus. manu skursteni nolaupa vadi un kad paslēpta zem trepēm vai bēniņos neredzu izeju, es lecu, atsitu galvu vai saceļu troknsi, sastingstu, ļauju lai ķermeni paņem zobrati. tie izvelk cauri sensorus, pārbauda grūtis un vēderu un aiziet tālāk pieskardamies veciem papīriem.
es guļu uz dzeltenas avīzes, katra kustība čaukst un mākoņi tielējas. ielej mums sodu, vēl mazliet. es slinki kustinu pirkstus kā rādīdama, ka man nevar. ka nevaru pakustēt, ka vēdera dobums man pielipis. mazie kaķi nāk mani klaudīt un es nespēdama kustēties, domās uzlienu uz krēsla. parauju ceļgalus zem zoda lūdzos lai krēsls mani paņem visu līdz pēdējam