esmu meitene ar notikumu, manas dārgās draudzenes rokas uz paklāja kopār ar izirušām krellēm.
nekustīgas.
es skatos pa logu un lēni krītošajām lietus lāsēm un domāju vai neesmu traka, ka redzu lāses tik lēni krītam, va-a-rbūt uzvārīt tēju.
izliekos nemanām nelielos defektus translācijā. kamēr vēl jūtu un redzu un dzirdu, kamēr vēl esmu virtuvē, kamēr vēl sapņoju par karstiem tējas garaiņiem, tikmēr es to zinu.
es zinu, to ko es varu iedomāties, nekā vairāk nav. ir tikai šie divi pelēkie gravējumi uz mana rakstāmgalda un atmiņas par rozi