lidojums
Un tā mēs aizlidojām.
Pēc minūtēm divām es prasīju, vai tu zināji, ka tā būs. Tu teici: “Izbaudi mirkli, maziņā!” Un tad piebildi, ka zināji gan.
Lidot vienmēr ir labāk, kā palikt uz zemes. Un tiem, kas lido, vienmēr būs labāk kā tiem, kas gaida mūs mājās. Bet vai mēs vispār atgriezāmies?
Tā ir tā neprātīgā, trakulīgā kaisle. Tai pavasarī nevar pretoties- tā vienmēr savieno īstos cilvēkus. Un tad viņi aizlido.
Es atkal biju aizdomājusies. Tu to juti un pārtvēri manu skatienu. “Es aizmirsu, ka tu baidies no augstuma. Piedod!”, tu teici. Es nebaidījos. Ne jau ar tevi. Man bija vienalga, vai tie ir mākoņi, vai spilveni, vai vasaras zāle, kas pieskārās mugurai. Skatoties saulē vienmēr viss ir vienalga.
“Vai tu vēl esi ar mani, maziņā?”, tu smejoties prasīji, redzēdams, ka atkal ieslīgstu sapņos, kas vēl arvien piederēja tikai man. Es pasmaidīju. Tu saprati un apskāvi mani ciešāk. Tā bija velnišķīgi patīkama sajūta.
Mēs nebaidījāmies no tuvības un nebaidījāmies arī būt šķirti, jo mums piederēja šis mirklis. Tas pierādīja mīlestības esamību, jēgu un spēku. Tagad mēs to jutām spēcīgāk par saules staru glāstiem. Tu skatījies uz manām lūpām un atbildēji uz vārdiem, kurus nebiju paspējusi vēl bilst. Es vēros tev acīs un atradu meklēto patiesību.
Tā bija maģijas augstākā pakāpe- lidojums un mīlestība. Beidzot smilšu pulkstenis apstājās un jūras smiltis bija vienādā skaitā gan augšā, gan apakšā sarkankoka un mirdzošā kalnu kristāla ietvaros. Laiks bija apturēts. Telpa pazuda. Un mēs beidzot bijām drošībā.

* * *

Tas mirklis nebeidzās. Mēs abi vēl dzīvojam debesīs un sen vairs nedzirdam saucienus no lejas. Zeme ir tik tālu. Ļaujiet taču mums izbaudīt vasaras sauli pavisam tuvu mūsu smaidiem! Varbūt rudenī mēs atgriezīsimies. Vismaz viens no mums. Lai gan tu man teici: “Es negribu palikt paradīzē, jo tas, ka tu nonāksi ellē, ir skaidrs, manu mazo raganiņ!”