Latvijas situācijā atļaut eitanāziju būtu vienkārši noziedzīgs cinisms.
Pirms kāda laika lasīju pieredzes stāstu, kur kāda sieviete atklāja, ka sistēma paredz mirstošam slimniekam 10 dienu ilgu paliatīvo aprūpi, ja šo desmit dienu laikā neizdodas nofinišēt, tad tālāk kā pats proti un vari ģimenes ārsta gādībā un atkarībā no radu resursiem. Iedomājies, pie šīs sistēmas tikai ar eitanāziju, cilvēkam, kam nav līdzekļu, lai patstāvīgi turpinātu paliatīvo terapiju 9. dienas vakarā jāizdara "izvēle"... Ja Latvijā ieviesīs eitanāziju, tad nebūs nekādas motivācijas sakārtot paliatīvo jomu, kas starp citu arī virzās uz priekšu tā pat kā anestēzija. Aiziešanas laikam nav jābūt agonijai pašam cilvēkam un šausmām tuviniekiem. Tas var būt laiks, kad varbūt var paspēt sakārtot kādas lietas un pienācīgi atvadīties, ja vien būtu pieejams atbilstošs medicīniskais atbalsts. Pretējā gadījumā eitanāzija Latvijā kļūs par mantojuma saņemšanas fast track vai nabagu kā nevienam nevajadzīgu suņu iemidzināšanu.

(Reply to this) (Thread)

bet ko tu ieteiktu darīt, kamēr nav sakārtota paliatīvā aprūpe? un nekad netiks sakārtota, tāpat kā nekad netiks sakārtotas citas jomas.

ko tu ieteiktu darīt apdegušam vai 4. stadijā vēžiniekam, insultam - publikai, kura nekad neatveseļosies un kurai nekāda atsāpināšana nav vajadzīga?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kāpēc nekad netiks sakārtota? Visiem augšminētajiem jautajums par atlikušās dzīves, lai cik arī trauslas un īsas, kavalitāti - ja to izdodas noturēt pieņemamā līmenī, tad arī esi pārliecināts, ka eitanāziju tā pieprasītu? Psihisku ciešanas arī ir iespējamas. Irvinam Jalomam ir spēcīgi stāsti par uz nāvi slimu cilvēku grupu psihoterapiju.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu gribētu pēdējo recepti vai cerību, ka kādereiz tiks sakārtots kaut kas.
Man zināmi stāsti ir tepat no Āgenskalna, kur cilvēki mirst vientulībā, nabadzībā un sāpēs. Manuprāt būtu humāni ļaut neārstējami slimiem cilvēkiem mierīgi nomirt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Manuprāt būtu humāni ļaut neārstējami slimiem cilvēkiem mierīgi nomirt - pilnībā piekrītu, bet tam vajag pienācīgu hospici nevis eitanāziju.

(Reply to this) (Parent)

Ar līdzekļiem Latvijā ir mazāka problēma kā ar to izlietojumu.
Ja būtu atbilstošs sabiedrības spiediens, tad varbūt uztaisītu par pāris pētījumiem, kur māca pareizi sviestmaizes smērēt, mazāk un pietiktu kādai hospicei. A tā, atliek tikai uz iežēlināšanu un šausmu stāstiem izbīdīt eitanāziju un problēma atrisināsies pati, jo cilvēkiem taču būs dota izvēle.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, Tev taisnība. Bet labāk zīle rokā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tā nebūs zīle. visneaizsargātajiem, kuriem ir palikusi tikai viņu dzīvība, kuru pagaidām sargā likums, tas nozīmēs pat šīs aizsardzības zaudēšanu. Jo dzīvības atņemšana vairs nebūs vienlīdzīga ar slepkavību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

par tiem nabaga knipucīšiem es nezinu.

es zinu 5000 vēžiniekus un 2000 citus (no kopumā 25 000 mirušajiem katru gadu), faktiski katru ceturto mirušo, kuram jāmirst mokās. man ir 25% iespēja nonākt starp viņiem. un es to nevēlos, es vēlos dzīvot bez šausmīga gala.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Mums ģimenē pirms pāris gadiem nomira vēžinieks. Kamēr tas bija iespējams nāca medmāsa uz mājām. Kad vairs nevarēja izcilāt, tad pēdējās 5 nedēļas hospice. Smadzeņu vēzis, nemocījās, pēdējās dienas vienkārši vairs nemodās. Bet nenomira arī no bada vai slāpēm, jo bija pie sistēmas. Kamēr bija pie samaņas nerunāja par to, ka grib, lai ātrāk.
Galam nav jābūt šausmīgam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Smadzenes nesāp.
Ja vēzis ir citur, izvēles pirms nāves mēdz būt tikai divas - morfija bezsamaņa vai nepārtraukti kliedzieni.

(Reply to this) (Parent)

Atvaino par spamu, ciba karinās.

(Reply to this) (Parent)

Apbrīnojami, tu pats nosauc šos latvišu lielos, VITĀLI SVARĪGOS ciparus un ar savu dievišķo muti pasludini, ka "labāk tos visus nopotēt", nav vērts.
lūk, tas ir nehumāni.
iespējas, iespēju došana, apvāršņa, kaut vai šaura, vaļā turēšana - tas ir humāni.

(Reply to this) (Parent)