Īsumā, man vairs nav tās sajūtas, ka es dzīvotu kaut kā nepareizi. Apliecinājums iekrita man rokās no zila gaisa, un tagad man par sevi viss ir skaidrs un pieņemams.
Lasu Beigbederu. Mazliet nogurdina tādas grāmatas, kurās katru piekto teikumu gribas steigšus skaļi vai rakstiski citēt, bet tā jau mana problēma, ne autora.
Viena rindkopa te tomēr nokļūs:
Sievietes vēlas pārvērst mīļākos par precētiem vīriem, un tas ir tas pats, kas viņus kastrēt. Vīrieši nav labāki: mīļākās viņi pārvērš mājsaimniecēs, bet sievietes vampus - ģimenes mātēs. Baidīdamies no mīlas ciešanām, gan vīrieši, gan sievietes neapzināti cenšas tās pārvērst apnikumā. Taču apnikums arī ir ciešanu paveids. Mēdz teikt, ka kopdzīvē viens parasti cieš, bet otrs - garlaikojas; domāju, ka labāk būt cietējam, jo tas vismaz negarlaikojas, turpretī tas, kurš garlaikojas, vēl arī cieš.
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: