Nu, man tā nav bijis diezgan sen, bet arī šādā gadījumā pastāv zināms algoritms... Es teiktu, ka galvenais ir reizumis iedarbināt veselo saprātu un palūkoties uz notiekošo caur tā prizmu un izdalīt fāzes: 1) sajūsma (es kādam patīku, kaut gan esmu Es, holy fuck), 2) pie velna visus racionālos apsvērumus, es esmu pelnījis papriecāties, 3) tā, šim cilvēkam un mūsu attiecībām izrādās trūkumi, pizģec, ko nu? 4).. pēc situācijas laikam, tiešām nemāku teikt. Tāpat jau viss beidzas ar sirdssāpēm, pēc viena, pieciem vai divdesmit gadiem, māksla laikam ir sākotnējā posmā sadzerties pēc iespējas vairāk skurbinošā nektāra un carpe diem.