Ekvalitāte
Man piemīt tendence vienatnes periodos klausīties akadēmisko mūziku, un šovakar sapratu, ka vienatnes elements pastāv tādēļ, ka gandrīz vienmēr šādos brīžos apraudos. No unikāla emocionāla saviļņojuma, kādu nevar sasniegt nekur citur. No citiem cilvēkiem, protams, kauns, tāpēc labāk visu klausīties vienai. Lūk: pirms, izrādās, četriem gadiem jau rakstīju par Ravēla "Bolero" un nolēmu to paklausīties vēlreiz, un mani bezgala aizkustināja šajā izpildījumā redzamā sieviete, kura ar aizvērtām acīm svētlaimē "dungo" melodijai līdzi ar rokām, jo es saviļņojuma brīžos daru tieši to pašu. Cik mēs visi esam līdzīgi! Pat dziļos laukos gadās ieraudzīt kādu aci piesaistošu objektu tālu pļavā, novirzīties no galvenā ceļa un konstatēt, ka zālē jau ir iemīta taciņa uz tieši šo aci piesaistošo vietu, kas nozīmē, ka desmitiem/simtiem/tūkstošiem citu ir pagriezuši galvas un nodomājuši "eu!" un aizgājuši turpat. Konformisms nemaz nav nelaime, kā es domāju pirms desmit gadiem, tā ir ērtība.