Pirmkārt, kurš spēs katrā konkrētā situācijā noteikt, kas tad ir šī kļūda. Katrs domstarpības situācijas dalībnieks noteikti uzskatīs savu pozīciju par pareizu, bet oponenta par kļūdainu un noteikti vienā brīdi sāks viņam pārmest nespēju atzīt "savas kļūdas". Šeit drīzāk vajadzētu nošķirt šo situāciju, no situācijas, kad kāds strīda oponents vienkārši vai nu blefa, vai infantila spīta vadīts sēž savās paša apšaubītās pozīcijās. Tas tiešām nav izturami un tā tīri emocionāli prasās pēc spēriena pa purnu. Taču problēma jau tieši tajā, ka cilvēks var turēt savu taisnības karogu un neatzīt otram savu pozīciju kļūdainumu dēļ patiesas iekšējas pārliecības (un tas jau ir cits temats), nevis tikai aiz kaut kāda spīta vai kādu šantāžisku mērķu vadīts. Noteikt šo reobežu ir diezgan nepateicīgi, pat tad ja pats esi ārpus strīda procesa. Bet sajūta, ka "neviens neatzīst savas kļūdas" iespējams arī rodas dēļ tā, ka lielākā daļa vienkārši paliek pie savas "pareizas" parliecības un aizstāvēt pārliecību ir jebkura cilvēka svēta tiesība.
Bet citādi, savas pozīcijas kļūdainuma atzīšanas spēja, nonākot pie citas pārliecības ir jau cilvēka brieduma rādītājs. Briedums kā spēja pārvarēt jaunības perioda nedrošības sajūtu, kas bieži arī izraisa visādas sienā skriešanas ar pieri pa priekšu.
/kaut kā haotiski un nesakarīgi uzrakstījās, bet lai jau pasaule nosmok manos baitos