Gadā ir divi periodi, kuros daba ņem virsroku pār cilvēku jeb laikapstākļiem ir visai reālas iespējas apdraudēt dzīvību - janvāris/februāris, kad ir mīnus divdesmit, un vasaras apogeja, kad nevajag aizsēdēties saulē -, un no abiem pirmais man nepatīk lielākā mērā, pie tam otrais mēdz arī neiestāties. Šis ir tas laiks, kad iestājas pavisam dabiska eksistences paralīze, kuru mazāk attīstītiem zvēriņiem ir tā laime pārlaist miegā, bet mums nākas būt nomodā un baidīties. Jā, jums varbūt ir vienalga, bet es baidos, man acu priekšā nemitīgi uzrodas ainas ar nozīmi "un ja nu man nebūtu šo sienu un apkures", kā arī atmiņas no sensenos pusaudža gados lasītās grāmatas melnajos vākos par Salaspils koncentrācijas nometni. Šajā brīdī pat tās dievu atstumtās radības, kas sildās darba kāpņu telpā, vairs neraisa riebumu, un viņu izlietie ali un izplatītais dabiskais aroms šķiet nieks, salīdzinot ar faktu, ka citur viņi varētu gluži vienkārši nosalt. Papildus visam arī esmu sākusi lasīt Lovkraftu, tā pastiprinot viņa aprakstīto "es - niecība uz Visuma fona" nostāju, kas uzdzen sliktus sapņus (tik ļoti atbilstoši Lavkrafta murgu tēmai, haha) un visādi citādi īsti par labu nenāk. Kaut nu ātrāk tas viss paietu.