Divas dienas pavadīju stāvoklī, kas atgādina klasiskajā psihoanalīzē pastāvošu jēdzienu "kastrācijas bailes" - saaukstēšanās komplikāciju rezultātā paliku bez balss. Ne jau pavisam, bet sazināties ar citiem varēju tikai čerkstot apmēram kā mafijas tipāžs filmā "Coffee and Cigarettes". Negaidītā kārtā tas sagādāja intensīvus un nepatīkamus psiholoģiskus pārdzīvojumus - izrādās, ka ikdienā izmantot balsi sanāk diezgan bieži, un nespēja to izdarīt tā, lai nepiesaistītu lieku uzmanību, laika gaitā sāk tik tiešām apbēdināt un uzdzen vēlmi nerādīties ārā no mājas un izslēgt telefonu. Bet tas nu ir galā. Dzirdēju, ka šovakar atmosfērā sadegs satelīts. Tas gan būtu jauks, destruktīvs prieciņš - uzsliet tūristu krēslus, piemēram, jūras krastā un omulīgi vērot, kā cilvēces tehnoloģisko sasniegumu rezultāts manu acu priekšā iet bojā.