Mani mulsina lietotājbildes - tieši pastāvīgās, reprezentatīvo funkciju pildošās -, kurās redzamais cilvēks nodarbojas ar ēšanu. Nav nozīmes tam, vai ēdamlieta ir vizuāli nepievilcīga pati par sevi (rosols, kartupeļu biezenis) vai rada asociācijas ar falliskiem objektiem (banāni un desas), tas tikpat labi var būt cepums vai ābols. Līdzko ieraugu ar ņammu piebāzto vaidziņu un objektīva fiksēto nom nom nom sejas izteiksmi, tā aiziet ciet. Pati līdz galam nesaprotu, kas par lietu, bet ir versija: ēšana šķiet pārlieku intīma padarīšana, lai tai būtu vieta lietotājbildē. Ne tādā veidā intīma kā iecienītas izdarības guļamistabā, bet drīzāk kā deguna šņaukšana, tualetes papīra ruļļa novietošana ar papīru uz leju vai augšu un paradums kasīt ausu iekšpusi ar pildspalvu. Citiem vārdiem sakot, tādas cilvēka dzīves detaļas, kas, protams, eksistē, bet man par tām zināt neko negribas.