Slimojot atradu jaunu tv prieciņu, ko džankīgumā pārspēj vienīgi krievu superšovs par cilvēkiem ar personības traucējumiem dažāda smaguma pakāpēs jeb Битва экстрасенсов. Respektīvi, runa ir par Supernanny - nosacītu realitātes pārraidi par disfunkcionālām ģimenēm, kurās vecāki netiek galā ar bērniem un, visu izmēģinājuši, naski piesakās uz reālā laika konsultācijām pie šīs simpātiskās jaunkundzes, kurai pašai nav neviena bērna, toties ir "vairāk nekā divdesmit gadu pieredze aukles darbā". No ģimenes tiek prasīta atļauja ar kamerām fiksēt visu, kas tur izdarās, tai skaitā pamperu mainīšanu un tēva neērto sarunu ar trīspadsmitgadīgo puiku, kura istabā uz galda mētājas divi prezervatīvi.

Protams, tas viss stipri vien nes ja ne pēc šarlatānisma, tad uzspēlētības gan, kā jau raksturīgs realitātes tv videi. Tomēr pakāpeniski sāku izjust perversu prieciņu, skatoties uz citiem vecākiem, kuriem neveicas ar bērnu savaldīšanu (pēc galvenajiem faktoriem šī parādība ir droši pielīdzināma svešiem kliedzošiem bērniem lielveikalos, kuri pirms atvases parādīšanās izraisīja dusmas un nicinājumu, bet tagad vienīgi atvieglojumu un vieglu prieku par to, ka "šoreiz tas nav manējais"), un pat ar prātu saprotamais fakts, ka tur redzētais vienkārši nevar būt simtprocentīga patiesība, nemazina šīs grēcīgās, bet pozitīvi orientētās jūtas, kas ir tikpat virtuālas kā ekrānā redzamās ģimenes, kašķi un aukles ierosinātās metodes un sniegtie padomi. Ar laiku nonācu pie secinājuma, ka ultimatīvu epizodes baudījumu nodrošina divu faktoru vienlaicīga klātesamība - fiziski pievilcīga ģimenes mamma un pēc iespējas briesmīgāka bērnu uzvedība. Kārtējo reizi nākas secināt, ka cilvēkā vienlaicīgi var pastāvēt gan intelektuāli un emocionāli attīstīti, gan prasti un primitīvi mehānismi, un periodiski pabarot vajag abus. Kaut gan citu cilvēku džanks varbūt ir HIMYM, animes un Southparks, ne brēcoši bērni :)