Klausos P. Glāsa simfoniju ar nosaukumu "Heroes" (to bija pārsteidzoši grūti dabūt, ņemot vērā Glāsa popularitāti savā žanrā; pat uzticamie krievu un pirātu līča torentu orākuli šoreiz klusēja; varbūt bija jāmeklē ar citu nosaukumu, bet cita nosaukuma šim garadarbam it kā nav... nezinu). Lūk, un nodarbina mani jautājums par to, kā šīs mūzikas atstātais iespaids atšķirtos no esošā pie apstākļa, ka sākotnējo Bovija materiālu iepriekš nebūtu dzirdējusi. Atklāti sakot, tās arī ir vienīgās domas, ko skaņdarbs pagaidām izraisa. Laikam esmu drusku notrulinājusies ar prastajām interneta izklaidēm. Jāpagaida.

P.S. Protams, ir labi. Savādāk jau nemaz nevarētu būt, jo Bovija (Īno?) melodij-idejas apvienojumā ar simfonisko skanējumu ir jau iepriekšparedzams win. Citreiz šķiet, ka ar orķestra instrumentu palīdzību ir iespējams uzkonstruēt jaunu dimensiju vai, banāli izsakoties, ieraudzīt skaisto teju jebkura izpildītāja darbā. Jāpārbauda šito hipotēzi ar Aphex Twin.