Ciešāk sažņaudzu labajā rokā gredzenu un, drošs paliek drošs, jau nez kuro reizi aptaustu uz vēdera piestiprināto rezerves izpletni, kaut arī tā gredzenu labāk neaiztikt. Ir bijuši gadījumi, kad nepieredzējuši lēcēji aiz lieliem priekiem parauj abus gredzenus, un velns vien zina, ar ko tas viss beidzas. Šnicele smalkā zīda līķautā.
Helikopters, apmetis plašu loku virs pamestām šautuvēm, nogriežas uz Sahāras pusi, un drīz vien zem lidaparāta vēdera parādās pirmie starp retu priedīšu audzēm izkaisītie smilšu ielāpi, vēl pēc brīža - brīva, vietām ar melnzemi un granti sajaukta smilšu masa. Deviņus kvadrātkilometrus lielo, par Sahāru iesaukto laukumu armija izmantoja dažādām vajadzībām: desantnieki tur krita smiltīs no debesīm, tankisti pa smilšu kāpām dzenāja modernos un ātros "T-80" tankus, artilēristi, aizslēpušies aiz kāda paugura, blieza pa iedomātu, smiltīs ierakušos pretnieku, - smilškaste bija tik liela un neizsmeļama, ka tajā noteikti vajadzēja spēlēt kariņu.
Uz starpsienas, kas pilota kabīni nošķir no salona, riebīgi sāk mirkšķināt zaļa lampiņa, un ziloņi, gatavi zaudēt gravitācijas nevainību, pieceļas. Līdzās stāvošais seržants atceļ vaļā no divām caurulēm veidotu barjeru, un, lūk, viņa - Zeme.
Pietiek pacelties debesīs, lai saprastu, cik bezjēdzīga ir cilvēka rosīšanās tur, lejā, - ceļu, taciņu, šoseju pinumi, ciemu saliņas, fabrikas, pilsētas, stadioni, baznīcas, viss izskatās tik sekli un bezjēdzīgi, tik zemu un tik tukši, ka nav nekāds brīnums, ka putni uz mums skatās ne tikai pārsteigti, bet arī nicīgi un bez žēlastības ķēza mums uz galvas.
Man, stāvot pašā rampas malā, šķiet, ka helikopters lido krietni zemāk nekā kilometra augstumā, - tik skaidri varu saskatīt tanku kāpurķēžu atstātās pēdas smiltīs, neskaitāmus karavīru zābaku nospiedumus, šur tur mētājas nez kādu koka priekšmetu šķēpeles, sašķaidītu baļķu gabali, redzamas šāviņu izrautas bedres, tumši eļļas vai varbūt sadegušas gumijas plankumi. Lepnuma pilno domu "Cik labi es visu redzu!" drīz aizstāj cita, mazāk patīkama: "Vai tiešām visos tais sūdos man būs jālec pirmajam?", jo seržants uzsit man pa ķiveri un iemauro taisni ausī: "Пошёл, блядь!". Kāpēc es pirmais, dziļi sirdī nobrīnos, bet troksnis jau pagaisis, un es, zemei pievērstās acis izbolījis, čokurā sarāvies, kā gaisā uz ceļiem tupēdams, klusumā krītu lejup. Protams, es labprāt noskaitītu kādu lūgšanu, bet nav laika, nav arī baiļu, vispār nekā nav, kā gan var lūgties, ja nekā, pilnīgi nekā nav, pat Dieva nav. Un lūgšanas vārdus aizstāj bezjēdzīgs skaitāmpantiņš, ko bez skaņas purpinu stupora stindzinātā vakuumā: пятьсот один... pārņem šausmas, ka aizmirsīšu skaitļus, ka man sajuks, jo nekad neesmu bijis nekāds dižais matemātiķis, пятьсот два... rādās, ka gaisā karājos jau vismaz trīs stundas un zemi vairs nekad nesasniegšu, jo esmu izlēcis no reālā tagadnes laika un kūļājos kaut kādā starptelpā, es nebrīnītos, ja man garām paietu kāds pazīstams mirušais un izmestu kādu stulbu frāzi, piemēram, cik sen mēs neesam tikušies... пятьсот три... un - ...
Nav pasaulē tādas reliģijas, kuras piekritējs, noskaitījis muļķīgu, lai arī sirsnīgu skaitļu lūgšanu, tūdaļ tiktu apdāvināts ar visaugstāko svētlaimi. No mugursomas šalkdams izslīd kupols, mazliet pašūpo mani, tad vis galvas atskan plakšķis, it kā tur kāds ar avīzi būtu izšķaidījis uz sienas prusaku, un kritiens beidzas. Pakārtajiem noplūstot sēkla. Baudu jūtu, bet man nekas nenoplūst. Tātad esmu dzīvs. Kā pakārtais plivinos gaisā, varu pakustināt kājas un rokas, es esmu dzīvs, šai mirklī dzīvāks par visiem dzīvajiem. Man nav ne dzirdes, ne balss, tomēr es skaidri saklausu, ka dziedu kaut ko par svētkiem, kas šodien manā sirdī, un par māsu kam jāuzrauj vēl lustīgāk, un tad vēlreiz to pašu, jo neatceros, kas tie par svētkiem un kas tai māsiņai jāuzrauj, taču par tādiem sīkumiem man šobrīd nospļauties. Nospļauties arī par to, ka neatceros, kā parāvu gredzenu, ak Kungs, gredzens, kur ir gredzens, ja būšu to pazaudējis, man vāks... Nē, gredzens joprojām saujā, es to aizvien žņaudzu ar tādu spēku, it kā gribētu izvilkt kaut ko daudz lielāku un jēgpilnāku par izpletņa kupolu...
Ja es kādam stāstītu, ka iniciāciju vīru kārtā piedzīvoju ar pakaļu, tad mani labākajā gadījumā uzskatītu par pediņu. Tradīcijām un paražām vienmēr piemīt kaut kas divdomīgs.
[..]
Vakarā apspriežam pirmā lēciena iespaidus, to ir tik daudz un tie ir tik dažādi - visi, cits citu pārtraukdami, melo tā, ka ausis kust, kaut arī vismaz puse droši vien aiz bailēm pietaisīja bikses un netaupīja visglumākos dirsālīdēju pateicības vārdus visu reliģiju dieviem, kad kupols tomēr atvērās. Bet tagad mēs visi esam ērgļi, nē, eņģeļi - bužinām lepni paslieto spārnu spalviņas un lielāmies, tīksmināmies par sevi, it kā būtu izdrāzuši Mis Pasauli...
Pienāk seržants un sarkastiski apvaicājas, ko tad jūs stāvat, sēdieties, desantnieki, un noņirdzas kā lops, noņirdzas tā, ka eņģeļu dzīres ir neglābjami sabojātas. Cilvēki, kuri smejas tā, it kā nevis viņi paši, bet kāds cits viņiem būtu pateicis ko asprātīgu, vienmēr izskatās pastulbi. Protams, smieklīgi. bet man smiekli nenāk, kaut arī zinu, ka jārāda zobi. Un pārējie arī zina. Visi pirmā lēciena varoņi rāda seržantam zobus un kautri paslēpj tikko braši plivinātos spārniņus, it kā to nemaz nebūtu bijis. Tādas tradīcijas. Kad pēc lēciena bijām sapulcējušies Sahāras malā, šis pats seržants katram no mums ar tērauda trosi trīs reizes iecirta pa klausīgi pastieptajiem sēžamvaigiem. Tā, pateicoties pakaļai, es kļuvu par īstu vīru. Iniciācija - to nu nav ko apstrīdēt, lai arī vairākas dienas nevar apsēsties. Eņģeļi jau droši vien vispār nesēž - kam viņiem pakaļa.