B.S.
Redzot, kādas grāmatas spēj un nespēj aizraut dēlu, man neatliek nekas cits kā pasmīnēt. Ja reiz viņa bērnības literārās atmiņas sastāvēs no Zibena Makvīna, es tur neko nevaru padarīt. Manējās ir šādas:



- Tad mēs aiziesim bojā abi kopā, - Atrejs sacīja.
- Tas gan, - Gmorks atbildēja, - taču ļoti atšķirīgā veidā, manu mazo muļķīti. Jo es nomiršu, pirms vēl tukšums būs šeit, turpretī tevi tas aprīs. Tur ir liela starpība. Kurš nomirst pirms tam, tā stāsts ir beidzies, taču tavs turpināsies bez gala - kā meli.
- Kāpēc tu esi tik ļauns? - Atrejs vaicāja.
- Jums bija sava pasaule, - Gmorks zemā balsī atbildēja, - bet man tādas nav.
- Kāds bija tavs uzdevums?
Gmorks, kas līdz šim vēl bija stalti sēdējis, noslīdēja uz zemes. Viņa spēki acīmredzot izsīka. Skarbā balss atgādināja vairs tikai tusnīšanu.
- Tie, kam es kalpoju, un tie, kas bija nolēmuši iznīcināt Fantāziju, saskatīja savam plānam briesmas... Viņi uzzināja, ka Bērnišķā ķeizariene izsūtījusi sūtni, lielu varoni... un izskatījās tā, it kā viņš tomēr spēs atvest uz Fantāziju kādu cilvēkbērnu... Bija nepieciešams šo varoni laikus nogalināt... Tāpēc viņi izsūtīja mani, jo es biju daudz klīdis pa Fantāziju... Es tūliņ arī nokļuvu šim varonim uz pēdām - sekoju viņam dienu un nakti... pamazām panācu viņu... cauri sasafrāniešu zemei... Muamata mūžameža templim... Haules mežam... Skumju purviem... Mirušajiem kalniem... bet tad Dziļā bezdibeņa malā pie Igramūlas tīkla es pazaudēju pēdas... it kā viņš būtu izzudis gaisā... Es tātad meklēju tālāk, kaut kur taču viņam bija jābūt... tomēr tā arī vairs neatradu šīs pēdas... Galu galā es nonācu šeit... Savu uzdevumu es neizpildīju... Tomēr viņš arī ne, jo Fantāzija iet bojā! Viņa vārds, starp citu, bija Atrejs.
Gmorks pacēla galvu. Zēns bija pakāpies soli atpakaļ un izslējies taisns.
- Es tas esmu, - viņš sacīja, - es esmu Atrejs.
Vilkača novājējušais ķermenis nodrebēja. Drebulis atkārtojās un kļuva stiprāks un stiprāks. Tad no viņa rīkles izlauzās troksnis, kas skanēja kā sēcošs klepus, tas kļuva arvien skaļāks, griezīgāks, līdz pārauga rēkoņā, kas atbalsojās no visām māju sienām. Vilkacis smējās!
Tas bija pats šausmīgākais troksnis, kādu Atrejs jelkad dzirdējis, un nekad mūžā viņš vairs nedzirdēja neko līdzīgu.
Tad troksnis pēkšņi aprāvās.
Gmorks bija miris.
Atrejs ilgi stāvēja kā pārakmeņojies. Beidzot viņš tuvojās beigtajam vilkacim - pašam nezinot, kāpēc, - noliecās pār viņa galvu un pieskārās ar roku pinkainajai, melnajai spalvai. Un tajā pašā acumirklī ātrāk par jebkuru domu Gmorka zobi sacirtās un iekodās Atreja kājā. Pat pēc nāves ļaunums vēl valdīja pār šo nezvēru.
Atrejs izmisis pūlējās atlauzt zobus vaļā. Velti. Kā ar tērauda skrūvēm pieskrūvēti, milzu ilkņi turējās miesā. Atrejs saļima līdzās vilkača līķim uz netīrās zemes.
Un soli pa solim, neatvairāmi un bez skaņas, tukšums lauzās no visām pusēm cauri melnajam, augstajam mūrim, kas ieskāva pilsētu.