Man vairs nav četrpadsmit un arī astoņpadsmit ne, bet pleijerīša nosprāgšana ir traģēdija.
Pēdējās dienās patīkamus mirkļus sagādājis mans citādi nīstais mikrorajons, kura iecirkņos pašvaldību vēlēšanās triumfēja Saskaņas Centrs un PCTVL. Beidzot aci pret aci sastapos ar būtni, kura gadiem ilgi nodarbināja manu prātu, vakaros skanīgi un mistēriski svilpojot - ieraudzīju ne tikai šo cilvēku, bet arī suni, kas šādā veidā acīmredzot tiek saukts mājās no vientulīgas pastaigas. Savukārt šovakar skatījos uz labi situētu meiteni, kura dejoja pa tukšo ielu, gaidīdama savu līgavaini no labierīcību apmeklēšanas. Piedūra šis skats laikam jau tāpēc, ka raksturoja tik labi pazīstamo sajūtu - patīkamu, vēl tīri piedienīgu un nekaitīgu žvinguli, kurā jūra ir līdz ceļiem un teju viss apkārt esošais izraisa neviltotu prieku un sajūsmu. Parasti šajā posmā izskan tādas frāzes kā "Diāna, vai tu zināji, ka esi mans vislabākais draugs?", "Kašak, tu man baigi patīc, Kašak!" un "Paklausieties šito dziesmu, tā ir baigi labā, baigi labā dziesma!"