Vispār Filips Glāss man vienmēr šķitis neizdibināms komponists. Man nav izdevies atrast tādu viņa skaņdarbu, kurš šķistu nevainojams no viena gala līdz otram, tiem vienmēr tam piemīt kaut kāds nopietns trūkums - pārāk histēriska un vienmuļa klavieru taustiņu dauzīšana, saviļņojošas skaņu virknes apraušana pusvārdā, lai liktu tai pāriet ausij nepatīkamākā skanējumā, skaņdarbs ir pārāk īss vai nevajadzīgi izstiepts garumā. Bet nereti šie nepatīkamie mirkļi kompozīcijā mijas ar kaut ko tādu, no kā aizraujas elpa. Mēdz teikt, ka rakstnieks visu mūžu raksta vienu grāmatu; līdzīgs iespaids man rodas, klausoties Glāsu (kaut gan no visiem viņa darbiem esmu dzirdējusi diezgan maz) - nevarētu teikt, ka viņš savos darbos atkārtojas, bet kaut ko nemitīgi turpina vai papildina gan, atsaucas uz savām melodijām un iesaista tās jaunos skaņdarbos līdzīgi kā Vonnegūts ar savu Kilgoru Trautu. Nez, vai viņš pats zina, par ko ir šis muzikālais stāsts un ar ko tas beigsies?