Guļu gultā un dzeru no Pērnavas pirms mēneša pārvestos kokčikus. Jo es esmu tā vērta. Jo visi ir tik faking laimīgi, gudri un stabili, ka vemt gribas. Jo man galvā ir vējš, un visur pūš vējš, kurp es eju, un vēl vairāk - es pati esmu vējš, vienīgā konceptuālā atšķirība starp mani un vēju ir fakts, ka vējš saskaņā ar elementāras fizikas pamatnostādnēm nekad nespētu apgulties gultā un liet kunģī refleksus bremzējošu šķidrumu. Tas arī viss. Visādi citādi es esmu vējš.