Tētis atvedis solīto krēslu no Lietuvas. Putējis omas bēniņos vismaz pēdējos 20 gadus, kārtējā ģimenes relikvija, vārdu sakot - kāpēc un no kurienes tur uzradies, neviens nezina. Nesanāca laika kārtīgi apskatīt, taču likās, ka knapi turas kopā, sēdēt virsū būtu bīstami, nemaz nerunājot par faktu, ka būs daudz ķēpīgas slīpēšanas, jo detaļas pašauras. Visādi citādi šķiet, ka būs tīrā bauda ņemties, nu, vienīgi inženiertehniskais risinājums jāizdomā, lai izjauktās detaļas stabili turētos kopā. Jau zinu, kā jāizskatās rezultātam, cerams, ka būs atrodams tāds sēdekļa audums, kādu gribu.