Kopš vakari kļuvuši gaiši, cilvēki darbu pamet daudz ātrāk. Man principā vienalga, taču fakts, ka piektdien 18.30 esmu vienīgā birojā palikusī, uzdzen sajūtu, ka man nav dzīves. Kaut kur iet, kādu satikt es negribu, bet bara instinkts - tev kaut kur jāiet, tu esi nožēlojama, ja tev piektdienas vakarā nav, kur steigties, un nav neviena, kas tevi gaida - man liek justies slikti. Jo man ir dzīve - darbs, kurš man ļoti patīk un ar kuru esmu nopietni aizrāvusies. Moš jāpaņem dators un jāpārceļas ar visiem papīriem uz blakus esošo kafijotavu, nezinu.