Es redzu daudz bērnu sapņos. Tā šonakt klīdu pa kaut kādām šaurām ieliņām ar vecu, noplukušu koka apbūvi, lai nokļūtu kaut kur, bet tur vienam šķūnim durvis vaļā, iekšā iekārtota skaista, rozā bērnistaba un istabas vidū ar pielīmētām skropstām un tušas tērcītēm uz vaigiem gauži raud gadus 3 veca meitenīte. Es nespēju paiet garām, savācu, paņemu oppā un saprotu, ka blakus šķūnī ir viņas mamma - pakārta un sagriezta gabalos. Domāju, kā tikt vaļā no šīs ķezas, pieņemot, ka slepkava uzglūn, un, vai tu re, uzrodas meitenītes tēvs - slepkava. Viņam nav iebildumu, ka es vedu bērnu pie sevis uz mājām spēlēties (patiesībā zvanīt uz policiju), tikai vispirms man jāatnāk pie viņa uz mājām, viņš grib zināt manu vārdu, adresi, telefona numuru, viņam taču tomēr jāzina, kam uztic savu meitu. Es aizeju, viņš saprot, ka zinu, kurš ir slepkava, un es ar visu bērnu bēgu. Kad esmu nokļuvusi mājā, kurā dzīvoju kopā ar kādiem 5-6 nepazīstamiem cilvēkiem, slepkava jau ir priekšā. Meklēju pareizo pieeju sarunai ar viņu, man ir bail, taču beigās viņš pārvēršas par hipiju (viņam izaug mati, parādās puķainas drēbes etc.) un man izdodas panākt, ka viņš ir gatavs policijai atzīties slepkavībā. Rūpes, rūpes, rūpes ..