man ik pa brītiņam rodas ķecerīga doma, paņem telefonu un uzsist mesidžu, lai ieteiktu ieteikumu (nekā citādi nespēju formulēt)
jo man gribas atbrīvoties no nastas. jā, tā ir mana nasta, jo izjūtu atbildību.
man negribas, ka cilvēki cer un domā par to, ko, iespējams, nekad neiegūs... jo es zinu, ka ar vienu savu vārdu varu sagraut cerības
bet es gribu, lai vairojas prieks, lai cilvēki man apkārt smaida :)
jā, es vēlu smaidu arī jums abiem :) neticami, vai ne?
tikai man būtu žēl, ja tavas cerības neattaisnotos un tu vainotu mani vai kādu citu
es zinu, ka tu esi šeit, tādēļ iesaku - pieņem lietu kārtību, tādu, kāda tā ir, nu nevar vienā rāvienā
pārmainīt otru pēc sava prāta, dažiem tas aizņem gadus!!