Garastāvoklis:	sad
Mūzika:	Bones
Entry tags:	es, life, puikas

nu tā, mīļā, Tu atkal esi ieberzusies
lūk, kad dzīvoju pēc principa - so many men, so many reason to sleep alone, viss bij ok.
vajag tik parādīties vienam pie apvāršņa, un čau rasma.

ziniet cik ilgi es tam visam pretojos? līdz pēdējam, līdz tekstam, kas man lika aizdomāties... kādas pāris nedelas atpakaļ man jau sāka rasties maza aizdoma,
ka kaukas nav pareizi. nav un viss... ziniet, ir tāda iekšējā sajūta,muguras smadzenes sāk nīdēt.. nu tā sajuta.

un, kā parasti, nekļūdījos. dirsā darbs un materiāls. man tas puika patika, neteikšu, ka jumtu rāva nost, bet patika. tāds stabils, nosvērts, tāds, kurš varētu mani paņemt pie škuras, pacelt astīti un sadot pa dupsīti, ja rodas vajadzība.

bet šitie klusumi man nepatīk. var jau būt, ka man vajadzētu vairāk txt sūtit, izrādīt interesi un tā. bet kāda tam jēga? nekāda
un es esmu lepns dzīvnieks, neiespersi - nelidošu. Tev nevajag, man ari ne. esmu liela meitene, ja jau esmu iztikusi bez nopietna puikas gadus 3, tad iztikšu vēl vismaz 10 tik :P

patika man tas puiks un joprojām patīk, bet, ko lai dara, that's life babe, get over it!

nāksies ārstēties kā parasti - ar vīnu un asarām, kuras neviens neredz.