Es ceru,ka tu nezini to,ka tevi vēroju. Bet laikam jau tu to jūti.
Šodien bija visai savāda diena. Mana domāšana un izjūtas pašreiz ir kaut kur iestrēgušas. Es pēkšņi nezinu,ko domāt,ko darīt, vienlaikus esmu priecīga, tad pēkšņi nomākta un domīga. Augšā un lejā. Visu laiku liekas, ka kaut ko esmu aizmirsusi.
Vai ir vērts iesākto, gandrīz neiespējamo atstāt novārtā; vai mēģināt sākt visu no jauna un dot otru iespēju? Vai varbūt atstāt visu kā ir? Vai galu galā uzmest visam fingeru un ne par ko nedomāt? Vai darīt kko šokējošu un pilnībā savādāku? Es runāju ar sevi, tik žēl,ka nemāku sev sniegt atbildes uz šiem jautājumiem.
Var jau gadīties,ka šovakar uzzināšu atbildi, varbūt rīt, varbūt kkad tālākā nākotnē. bet tas noteikti notiks agrāk vai vēlāk. kā jau ierasti.